Grupa Skyforger ir kopš 1995. gada. Sastāvs mainās, bet tu paliec, un grupa neizjūk. Jo varēja taču būt, ka dzīve parastā ievelk, veidojas ģimenes, dzimst bērni un mūzikas nozīmība samazinās.
Tas posms, par laimi, ir jau pāri. Bet vispār tāds, domāju, ir katrai grupai. Kad jaunības aizrautību un trakošanu pārņem reālās dzīves standarti – ģimene, darbs. Ja to iztur un iemācās savienot, tad var muzicēt tālāk. Mums izdevās.
Tev pašam arī bija tāds brīdis?
Man nē. Es visu savu dzīvi, kā saka, esmu veltījis mūzikai. Sieva man ir, bet mums dzīvē ir citas vērtības, kāpēc būt kopā.
Nekā svarīgāka par mūziku tev nav?
Tā sanāk. Nē, nu man ir darbs. Un liela interese par vēsturi.
Par koncertiem mēs arī, protams, saņemam naudu. Bet mums jau kopš jaunības ir uzstādījums, ka viss tiek samests kopējā katlā un tērēts instrumentiem, ne savām vajadzībām. Un tā arī visu laiku ir.
Runāsim atklāti – ja tā nebūtu, tā nauda bieži vien turpat uzreiz arī tiktu, teiksim tā, nodzerta. Tagad visvairāk aiziet uz bungām. Bundziniekam noteikti būtu grūti. Viens šķīvis maksā virs 300 eiro, un tie šķīvji bieži plīst. Ģitāristiem vieglāk – stīgas ir 5 eiro gabalā.
Cik gados tu saslimi ar mūziku?
Padsmit, kā jau visi. Interesanti, ka pavisam agrā jaunībā mani mūzika nemaz tā neinteresēja. Bet skolā mani gandrīz piespiedu kārtā iesaistīja pūtēju orķestrī. Un tā sākās. Vispirms ar interesi par ārzemju mūziku. Atradu vecu tēva magnetofonu, bija plates, kasetes. Tad jau no draugiem sāku ņemt mūziku klausīties, un aizgāja.
Ar kādu mūziku sāki?
Kas nu toreiz bija – Modern Talking, Bad Boys Blue. Tieši ar to arī sāku. Ieraksti jau toreiz bija pa kaktiem jāmeklē. Atceros, uz māju sienām un skolā uz galdiem parādījās uzraksti AC/DC. Domāju – kas tas nez ir? Kāds pateica, ka smagais metāls. Bet kas tas smagais metāls tāds? Briesmīgs troksnis, bļauj un kliedz, zāģē ģitāras. O, tas man uzreiz iepatikās! Man ātri bija skaidrs, kas man mūzikā patīk.
Bet tu pats saproti, kāpēc tieši smagais metāls bija tev kā radīts?
Es jau esmu tāds fantazētājs. Uzaudzis ar varoņu stāstiem. Bet te bija skarbie veči ar gariem matiem un ģitārām. Manās acīs viņi uzreiz bija varoņi. Tāda īstu vīru mūzika! (Smejas.) Un tad vēl tas dumpinieciskums. Un pret mietpilsoņiem. Uzspļaušana kaut kādiem standartiem. Tas bija kā radīts man!
Man patīk, ja cilvēkam dzīvē ir principi un viņš pie tiem turas. Daudzas no tām grupām savus principus skaļi sludināja, bet pēc gadiem daudziem no viņiem tā izrādījās tukšvārdība. Piemēram, bija tāda grupa Manowar, kas dzied par metāla brālību, viss tāds pompozs viņiem bija – īsti karavīri, zobeniem rokās… Pēc gadiem man bija iespēja viņus redzēt dzīvajā, un tas viss izrādījās uzpūsts nekas. Tāda izrādīšanās par naudu. Liela vilšanās.
Bet ir jau arī tā, ka, uzkāpjot uz skatuves, tev jākļūst mazliet par aktieri. Mums jau arī ir savs tēls – senlatviešu karavīri. Bet te nu es sēžu – cilvēks no 21. gadsimta.
Jūsu skatuves apģērbs ir tuvs oriģināliem?
Nē. Vienu brīdi mēģinājām ģērbties, cik nu vien tuvu var tiem laikiem, bet tad izlēmām, ka tas nav tik būtiski un varam arī improvizēt. Tērpam jābūt funkcionālam, lai nav par karstu un netraucē spēlēt.
Skatos, ikdienā tu arī vīzēs apkārt nestaigā.
Bet tā laika krekli gan ir ērti. Tos varētu arī ikdienā valkāt. Lina krekls apakšā un siltais vamzis pa virsu. Biksēm arī nav ne vainas. Patiesībā normāls apģērbs, varētu tā arī mūsdienās ģērbties.
Kas jums darina tērpus?
Mana sieva. Viņa māk šūt, un senie apģērbi jau nav nekas ārkārtīgi sarežģīts – maisam izgriez caurumu un uzvelc pār galvu, sasien jostu, un gatavs! Tomēr nav tik viegli sameklēt piemērotus materiālus un izgatavot aksesuārus, lai tas viss derētu kopā.
Teici, ka tava lielā interese ir vēsture.
Vēsture mani jau skolā sāka interesēt. Sākotnēji ļoti aizrāvos ar senajiem grieķiem. Lasīju visu, ko vien varēja par šo tēmu atrast. Pēc tam nāca romieši. Vēlāk nenormāli aizrāvos ar viduslaikiem. Bruņiniekiem. Man patika dzīvot fantāzijās, kopā ar visiem tiem varoņiem nokļuvu citā pasaulē. Poēmu par Zaļo bruņinieku pat nez kāpēc nopirku senajā angļu valodā. Briesmīgi grūti bija lasīt, bet gribējās zināt, par ko tas viss ir.
Laika gaitā izgāju cauri visiem vēstures posmiem. Ziemeļamerikas indiāņi ļoti patika, vēl tagad patīk.
Bet ikdiena tev paiet kur?
Darbā Dailes teātrī. Es tur esmu santehniķis.
Tā tagad reta profesija. Drīz labs santehniķis būs ar uguni jāmeklē!
Ļoti var būt. Jaunieši vairs negrib tādas profesijas mācīties. Es jau arī negribēju, patiesībā nejauši tā sanāca. Izmeta mani 4. kursā no tehnikuma, vajadzēja atrast darbu, un aizgāju uz bezdarbniekiem. Bet tur piedāvāja apgūt santehniķa profesiju. Būtībā tēvs mani spieda kaut ko darīt, jo mana interese jau bija tikai mūziku spēlēt. Labprāt būtu vēl uz vecāku kakla padzīvojis. Bet tagad, līdz ar gadiem, man tas santehniķa darbs tīri labi patīk.
Saprotu, ka ar tādu mūziku, kāda man patīk, naudu dzīvei nevar nopelnīt. Tādas ilūzijas esmu atmetis. Man gan tādu ilūziju nemaz nebija, brīžiem dažiem grupas biedriem gan bija.
Un tāpēc jums tās sastāva izmaiņas? Aiziet, atgriežas, atkal aiziet, tad nāk kāds cits vietā… Bet tu paliec.
Ne tikai es, arī basģitārists Edgars ir kopā ar mani kopš sākuma. Bet, jā, dažos posmos citiem bija uzstādījums: visu metam malā, pelnām naudu ar mūziku! Un tad arī sākās kašķi. Es vienmēr esmu uzskatījis – lai ar mūziku nopelnītu, nākas kāpt pāri saviem principiem. Bet es to darīt negribēju un negribu.
Kādi ir tie principi?
Piemēram, mēs nespēlējam privātos pasākumos. Nekādu jubileju un kāzu, no tā vienmēr atsakāmies. Atsakāmies piedalīties arī koncertos, kas nesakrīt ar mūsu uzskatiem par to, kādam jābūt koncertam. Bieži vien tā esam atteikuši. Mans uzskats ir vienkāršs un skaidrs: mēs esam grupa, kas izpilda vēsturiski patriotiskas dziesmas. Un es tās neredzu ballītē, kur cilvēki dzer un ēd. Tā nav izklaidējoša mūzika. Mēs neesam kroga muzikanti. Jo svētkos būtu gluži normāli nokļūt situācijā “še tev piecītis – uzrauj vēl beigās Pie dzintara jūras!”.
Vari pateikt, kas tev ir patriotisms?
Reiz to jau biju noformulējis, bet tagad esmu aizmirsis tos vārdus, mēģināšu vēlreiz. Mīlēt savu zemi un tautu. Kaut ko darīt savas tautas un zemes labā. Tas tad arī būtu viss, kas man sakāms par patriotismu.
Kas tevi vēsturē interesē? Kādi pavērsieni?
Man kaut kā allaž ir patikusi apspiesto cilvēku cīņa par brīvību. Tāpēc es skaidri zinu, ka tas, ka tagad te kāds jūtas apspiests, – tās ir muļķības. Ir bijuši laiki, kad tauta bija tā nospiesta, ka gandrīz iznīcināta. Un tad kaut kas notiek – un tiek izcīnīta brīvība! Faktiski visām Eiropas tautām bijis tāds brīdis. Lūk, un šis brīdis mani vēsturē īpaši interesē. Droši vien mana padomju bērnība šo interesi ietekmēja – strādnieku šķiras cīņa pret apspiedējiem. Bērnība beidzās, interese palika.
Bet tad šobrīd neesam apspiesti?
Nekādā ziņā! Es to redzu tā: Eiropā un Amerikā cilvēki tik labi dzīvo, tā grimst savos taukos, ka aiz bezdarbības sāk meklēt ieganstus ciest un cīnīties. Nez pret ko. Tā jau tas ir, ka no bezdarbības dzīvei asumu gribas piedot. Īsti nav ne pret ko, ne par ko cīnīties, tad nu tiek izdomātas visādas muļķības, un kāds pamanās tās izcelt valstiskā līmenī kā nez kādu problēmu. Absolūts marasms šodien tiek uzspiests sabiedrībai kā kaut kas svarīgs, par ko būtu jādomā un kas jāapspriež.
Kādā vēstures posmā tu labprāt dzīvotu?
Ja tā varētu nospiest podziņu, es labprāt nokļūtu viduslaikos. Diemžēl ir iespēja nokļūt nevis karaļa krēslā, bet attapties pieķēdētam kā galeru vergam. Jo kā bruņiniekiem vai augstmaņiem jau visiem gribētos padzīvot, bet var sanākt nokļūt mazāk pievilcīga situācijā. Tāpēc nē, viduslaikos tomēr negribu nokļūt. Par skarbu. Ja es tajos laikos būtu uzaudzis, droši vien izturētu, bet ar tagadējo domāšanu un pieredzi, man liekas, es tur nemaz neizdzīvotu.
Bet, ja tomēr tā fantazējam, tad es gribētu gan redzēt viduslaikus Latvijas teritorijā. Gribētu kādu dienu pabūt senlatvieša ādā. Vislabāk gan vienkārši lidināties pāri un noskatīties visu kā televizorā. Jo, es domāju, toreiz pilnīgi viss bija grūti. Dzīve skarba. Ērtību nekādu. Dzīves ilgums varēja būt ļoti īss. Grūtības ar pārtiku. Ziemā auksti. Laupīšana, slepkavošana. Varēji sēdēt ar ģimeni pie pavarda, pēkšņi no meža iznāk bars un nokauj jūs visus. Un ilgi tādi laiki bija. Es vispār brīnos, kā latvieši ir izdzīvojuši. Kad visi tie ivani bargie te pāri gāja, cilvēki ilgstoši slapstījās mežos un mājas regulāri tika izpostītas. Taču izdzīvoja!
Par tādu senu latviešu vēsturi gan maz liecību saglabājies. Tie pārsvarā ir pavirši vāciešu pieraksti. Un viņus jau vietējo ikdienas dzīve īpaši neinteresēja. Viņus interesēja, kā mūs pakļaut un pievērst savai ticībai. Visvairāk pierakstu ir par to, kādi tie vietējie nepaklausīgi un kā negrib pievērsties ticībai.
Cilvēku attiecības toreiz noteikti bija stipri citādākas. Kas man tajos ļoti senajos laikos patīk – kā pieņēma lēmumus. To vēl nesen varēja novērot, piemēram, pie tiem pašiem Ziemeļamerikas indiāņiem.
Bija kopīga sapulce, un visi piedalījās lemšanā, nevis viens karalis izlēma. Tāda īsta demokrātija agrākajām sabiedrībām bijusi. Un, ja cilvēks tika izvirzīts par vadoni, tad tas notika par viņa darbiem. Nevis par muldēšanu. Virsaiši tika cienīti, jo tiešām bija par ko viņus cienīt. Lūk, tas man briesmīgi patīk! Bet nu katrs kā indivīds netika īpaši skatīts, visi bija kā skudras pūznī, ar savu funkciju un pienesumu.
Kā tu tomēr nokļuvi līdz tādai mūzikai, ko spēlē Skyforger?
Pamazām. Caur gadiem centāmies atrast savu ceļu, meklējām, gribējām atšķirties no citām smagā metāla grupām. Tad, ietekmējoties no dažām grāmatām, dzima ideja dziedāt dziesmas par senajiem latviešiem. Bija skaidrs, ka būtu interesanti mūzikā iekļaut arī mūsu tautasdziesmu melodijas un seno instrumentu skaņas. Un tā tas aizgāja.
Tas, ko spēlējat jūs, ir tikai jūsu fantāzija par “tiem laikiem”?
Nē! Ja runājam par tekstiem un tēmām, es ļoti cenšos visu pēc iespējas smalki izpētīt, pirms lieku kaut ko uz papīra. Man ir svarīgi, ka tam visam, par ko es dziedu un ko gribu nonest līdz klausītājam, ir reāls vēsturisks pamats. Mēs tulkojam savus tekstus angliski, lai citu tautību cilvēki arī saprastu, par ko mēs dziedam. Latviešu un baltu tautu vēsture ir ļoti maz pasaulē pētīta, cilvēkiem gandrīz nav nekāda priekšstata, kas te kādreiz noticis. Arī pašiem latviešiem ir pašvaki ar savas vēstures zināšanām, tad tā varētu būt kā Skyforger misija – šo tumsu drusku kliedēt.
Kādus mūzikas instrumentus tu pats proti spēlēt?
Ģitāru. Stabuli. Kokli. Skolā mācēju trompeti pūst. Bet no visa pa druskai, un perfekcijas nekur. No vienas puses, gribas to perfekciju, bet, no otras puses, man liekas, ka mūzikas skola sabojā. Precīzāk – mani sabojātu. Kad nezini, kā jābūt pareizi, ir lielāka brīvība darboties. Ģitāra mani arī vairāk interesē nevis no meistarības, bet komponēšanas viedokļa. Sacerēt mūziku mani interesē daudz vairāk nekā plika ģitārspēles tehnika.
Mūzika tev viegli nāk?
Nē. Tomēr atnāk it kā pati no sevis. Knibinos, knibinos – un pēkšņi ir! Varētu teikt – kāds ieliek rokās no augšas.
Man jau šķiet, ka Skyforger līdz šim augstākais sasniegums bijusi rokopera Kurbads. Ķēves dēls. Pašam patika?
Patika. Protams, ka patika! Smieklīgākais, ka mēs taču no šā projekta gandrīz atteicāmies. Kad šis piedāvājums nāca, tas sākotnēji bija tāds miglains: bijām iedomājušies, ka spēlēsim mūziku un kāds tautas deju kolektīvs dejos. Tā doma ilgi tāda arī bija, un patiesībā mēs tikai mēģinājumos sapratām to vērienu. Bet līdz tam mums likās: ai, smagais metāls un dancotāji – nu kam kas tāds vajadzīgs?
Koncerta laikā, atceros, es spēlēju, dziedu un vienlaikus pats ar atkārušos žokli kā no malas uz to skatos. Ļoti patika!
Jūs esat sajutušies kā Latvijas vārda nesēji pasaulē?
Jā, ir bijis. It sevišķi sākuma gados, deviņdesmitajos. Kad bija pirmie braucieni uz ārzemēm. Spēlējām, pēc tam stāstījām, kādi te pie mums Latvijā notiek folkmūzikas pasākumi, piemēram, festivāls Baltica. Cilvēki bija ieinteresēti tajos stāstos, reti kur bija tik spēcīga folkloras kustība. Pašus pilnīgi lepnums tādos brīžos pārņēma par zemi, no kuras nākam. Ar gadiem tas kaut kā diemžēl ir nonivelējies. Tautiskais vilnis ir beidzies.
Tevī arī kaut kas ir nonivelējies?
Nē. Vienīgi ir grūtāk atrast jaunas idejas. Jo vairāk esi spēlējis un jau radījis, jo vairāk tas vecais un jau bijušais velkas līdzi arī jaunos darbos. Tēls arī jau izveidots, cilvēki it kā kaut ko konkrētu no mums gaida. Dažreiz grupas biedri mani pieķer, ka spēlēju kaut ko reiz jau sacerētu un mēģinu pasniegt kā kaut ko jaunu… Pats jau esmu aizmirsis. Ar to ir zināmas grūtības, jā. Bet citādi man neapnīk. Man arī ir sajūta, ka vēl daudz kas iespējams. Vēl daudz kas neizdarīts, iespējas ir plašas, un fantāzijas man pietiek.
Tu pats vispār klausies citas grupas, kas spēlē līdzīgu mūziku kā jūs?
Šādu grupu pasaulē ir daudz. Un es nemaz tik ļoti tās neklausos. Negribu ietekmēties. Turklāt pagāniskais metāls ir aizgājis virzienā, kāds man nepatīk. Tas ir vienkārši briesmīgi komercializējies. Speciāli tiek radītas šādas grupas ar vienu mērķi – savākt lielos stadionus un nopelnīt. To ļoti jūt, tā mūzika ir tik falša. Es neko tādu negribu klausīties. Pārsvarā arī tas viss grozās ap skandināvu vikingiem un viņu mitoloģiju. Viss jau nez cik reižu pateikts, riņķu riņķiem izdziedāts, it kā nekā cita nebūtu. Un bieži to spēlē cilvēki, kam ar skandināviem vispār nav nekāda sakara. Tikai ekspluatē to vikingu tēlu.
Pazīstam arī grupas ar līdzīgu domāšanu kā mums. Redzams, ka tur darbojas vēstures entuziasti, mūziķiem pašiem ir interese par to, ko viņi dzied. Bet komerciālais vilnis pastūma šīs grupas malā, pārgāja tām pāri un paņēma viņu klausītājus sev.
Tu dzīvo dzīvoklī? Rīgā?
Jā. Nekādus ugunskurus gan brīvajā laikā nekurinu, rituālus nepiekopju. Nevar cilvēks 21. gadsimtā dzīvot pilsētā un nopietni piekopt senlatviešu dzīvesveidu – tad tas ir tikai šovs, ākstīšanās.
Pagāni vai kristieši?
Lūk, tas mani interesē! Es sevi uzskatu par pagānu. Bet neesmu tik pārliecināts pagāns kā mūsu senči, protams. Es zinu, ka pērkona dārdi nav Likteņtēva dusmas.
Mans pagānisms ir līdzīgs Ziemeļamerikas indiāņu pārliecībai, ka viņi ir zemes cilvēki. Viņi nenāk kā baltie, visu savā ceļā iznīcinot un sev pakļaujot. Indiāņi ir šīs zemes sastāvdaļa. Es arī tā jūtos. Un esmu savai zemei pateicīgs. Savukārt pret kristietību esmu kategoriski noskaņots.
Tev ir kāds dzīves skolotājs?
Nē, es visu mācos pats savā ceļā. Man patīk pašam saprast, izvērtēt. Izlasu dažādus viedokļus un izveidoju savējo. Man patīk skatīties uz pasauli savām acīm.
Vēsture ir tava iespēja aizbēgt no mūsdienām?
Jā. Vēl vieglāk gan ir aizbēgt ar kompjūterspēlēm. Caur tām var nokļūt fantāziju pasaulē, pat pasaulēs. Tās man arī patīk. Vēsturē jau nebēg, lai atpūstos. Tur pārsvarā viss ir brutāli un asiņaini. Tās nav nekādas pasaciņas. Vēsturē tu riskē iedzīvoties dusmās. Piemēram, es biju ļoti aizrāvies ar latviešu strēlniekiem. Bet vai es gribētu aukstos dubļos tupēt ierakumos un nogalināt cilvēkus? Nu nez vai, nez vai…
To skraidīšanu ar ieročiem vajadzētu vispār izbeigt. Karš nekad neko nav devis. Un trakākais, ka cilvēks karā tiek pataisīts par aitu, ko barā dzen bez jebkādas noteikšanas pār sevi. Cilvēki pilnīgā bezsakarā tiek dzīti nāvē atkal un atkal. Bet medaļas beigās saņem tie, kas viņus dzen, paši nepiedaloties. Tiem vēl arī pieminekļus uzceļ. Kamēr miljoniem ir aizgājuši bojā, tā arī nepiedzīvojot savu dzīvi.
Tev loks ir?
Nē. Mani tādas lietas nemaz tik ļoti neinteresē. Bet kas man mājās ir – 12. gadsimta vara gredzeni. Nav pat attīrīti, kādi atrakti, tādi zaļi arī stāv bufetē. Un kokles man ir, pat trīs.
Kokli arī pats iemācījies spēlēt?
Jā, kokle ir absolūti vienkāršs instruments. Nopirku Valda Muktupāvela kaseti, kurā paskaidrots, kā tā jāspēlē, akordi arī nāca līdzi. Tā iemācījos spēlēt. Jā, kokles spēlēšanas tehniku var attīstīt labāku, bet mani tas tik ļoti neinteresē. Tādiem gadījumiem mēs pieaicinām cilvēkus, kas spēlē labāk par mani.
Tev patīk kāds no mūziķiem, ko visi zina?
Bet ko visi zina?
Eltonu Džonu, piemēram.
Dažas dziesmas tiešām patīk. Un Queen patīk. No Brūsa Springstīna šis tas. Man daudz kas patīk. Nav tā, ka tikai smago mūziku klausos. Repu gan neklausos, tas nav mans. Tāda Kraftwerk stila mūzika man arī patīk.
Īru tautas mūziku klausos. Amerikāņiem ir mūzika no tā laika, kad Dienvidi ar Ziemeļiem karoja, tā man patīk. Un viduslaiku mūzika, ar visiem savdabīgajiem instrumentiem.
Kur princeses un bruņinieki…
Jā, tas viss man patīk!
Sieva tevi atbalsta tavās interesēs?
Atbalsta. Par ko viņai liels paldies. Viņa jau pati arī ir mūzikas cilvēks. Citādi būtu grūti dzīvot ar tādu kā es, kurš viss ir mūzikā, un pašai neinteresēties par to it nemaz. Viņai šāds dzīvesstils der. Visiem maniem draugiem, grupas biedriem ir normālas ģimenes. Mana dzīve atšķiras, manā ir daudz tā rokenrola.
Man jau liekas, ka Latvijā lielākais rokenrols ir Uldis Rudaks, nevis kāds mūziķis.
Tādus cilvēkus es ļoti cienu! Kas dzīvo cauri laikiem ar to pašu uzstādījumu, kāds bija jaunībā. Kas nav atmetuši saviem ideāliem ar roku kā kaut kādām jaunības muļķībām.
Es jau saprotu, ka pats neatbilstu standartiem. Nu, neesmu es ģimenes tēvs un pavarda sargātājs. Vispār mazliet dzīvoju mākoņos. Bet tā sauktos vīriešu darbus es visus protu un arī izdaru. Nu, un teikšu godīgi – es arī īpaši nesatraucos, ko citi par mani padomās.
Kas man pašam ne visai patīk – beidzamajā laikā esmu sācis par politiku interesēties. Kad biju jauns, iedzēru aliņu, uzspēlēju mūziku, un viss apkārt mani maz satrauca. Bet laikam kaut kā dabiski uz vecumu atnāk tā interese par politiku, gandrīz visi vecie cilvēki taču par to runā. Tā arī es. Un tikai galva sāp no tā visa.
Bet viedoklis kāds?
Ka ir diezgan bēdīgi un mēs esam aizgājuši galīgi ne tur, kur cerējām nokļūt, kad atguvām neatkarību. Kļūdu daudz, tās netiek labotas, un arvien jaunas atkal tiek pieļautas. Kā pesimists diezgan drūmu nākotni es redzu.
Bet cilvēki ir labi?
Cilvēki gan ir labi. Ne visi, protams, bet latvieši nav sliktākā tauta uz pasaules. Teiciens, ka latvietis gatavs otru latvieti apēst brokastīs, ir muļķības – citas tautas tāpat dara un vēl trakāk. Salīdzinot, piemēram, ar angļiem, mēs esam balti un pūkaini, tādas necilvēcības, kā tur tautieši viens otram darīja, mums pat sapņos nerādījās!
Un kādi cilvēki tev īpaši patīk?
Man patīk cilvēki, kuri nav iedomīgi. Ciest nevaru rokstārus. Man patīk vienkārši cilvēki. To uzreiz var redzēt, ka neko netēlo un neizliekas par to, kas nav. Es jūtu, ja cilvēks mēģina sevi kaut kā īpaši pasniegt, un no tādiem izvairos. Man bija vectēvs – bijušais leģionārs – viņš bija tieši tāds labā nozīmē vienkāršs cilvēks. Tik patīkami bija ar viņu runāt.
Kā tu gribētu dzīvi nodzīvot?
Kā Lemijs Kilmisters no Motōrhead. Man pat palaimējās spēlēt divos koncertos, kur Motōrhead piedalījās. Visa viņa dzīve bija rokenrols. Tādi cilvēki man briesmīgi patīk. Kas stāv līdz galam.
