Jānis Kronbergs. Pēteri, ko Skyforger dara šajā dīvainajā laikā? Kā viņiem iet?

Pēteris Kvetkovskis. Jaunas dziesmas taisam. Jau kādi astoņi gabali ir gatavi. Kad atkal sākās drusku koncerti vasarā, tad apstājās jauno dziesmu rakstīšana, un tagad esam atpakaļ darbā.

J. Jums ir plānots izdot jaunu albumu? Ir kas tāds domāts?

P. Jā. Ir doma izdot albumu kaut kad. Vienīgais, grūti tagad ir prognozēt – kad? Tagad, kad plosās Covid, vai ir liela jēga izdot vispār? Tas ir tāda ziņā, ka, kad izdod albumu, un tam nav nekādu atbalsta pasākumu, koncerti nenotiek, tad parasti tas albums arī tā fiksi “aiziet”. Gribētos jau šo lietu veikt ar tādu mazu “furoru”.

J. Kā tagad ir ar izdevniecībām? Kas tagad izdod grupas? Vai jums ir kādi plāni šajā ziņā?

P. Pēdējo albumu mēs paši izdevām. Pilnībā. Bet, kā tagad būs, grūti pateikt. Par to nav, godīgi sakot, domāts šobrīd. Sākumā uztaisīsim matereālu, un tad skatīsimies pēc apstākļiem.

J. Pēteri, ko nozīmē īsta koncertūre? Jūs esat bijuši arī ārzemēs. Kā tas notiek? Apraksti drusku.

P. Pirmais, ko varu teikt – pirms mēs nezinājām, kā tas ir, likās, ka tūres tas ir superforši un jautri, bet īstenībā, tas izrādās pavisam savādāk. Būtībā, tas ir smags, nogurdinošs darbs. Pats sākums bija pavisam bēdīgs, jo nebija vēl nekas attīstījies, grupai nebija vārda. Visas iespējas, kas tev ir – bija jāizmanto. Mēs braucām mazos busiņos, praktiski visu dienu pavadījām sēžot, paēst arī – kā nu sanāk. Aizbraucām uz klubu, tur arī parasti nav tie labākie apstākļi, it sevišķi – tā saucamajos “backstage”, kur tev palikt. Nospēlē, pēc tam esi slapjš, nosvīdis, klubs jau taisās ciet, fiksi jāsavāc lietas, tad atpakaļ busiņā, un braucam uz nākamo vietu, vai, ja ir iespēja – paliekam pa nakti. Bieži vien tā bija palikšana pie kāda no organizatoriem, mājās. Ja tur bija vairākas grupas, tad bieži savācās kopā vesels bars. Notika iedzeršanas, neviens uzreiz gulēt negāja, no rīta jau agri esam augšā, jābrauc tālāk. Ar laiku gan tas nedaudz uzlabojās. It sevišķi Vācijā, kad kompānijas taisa tūres, viņas piedāvā un ņem grupām tā saucamos “night-liners” – tas ir tāds divstāvīgs autobuss un tajā ir gultas, tā ka tur var atgulties, man liekas, ka pat četras grupas varēja saiet vienā autobusā. Tas tomēr ir civilizētāk. Mes braucam un varam gulēt visu dienu. Atbraucam, izkrāmējamies ārā, tad notiek “soundcheck”, noskaņojam instrumentus, tad gaidam vakaru, ir koncerts, tad vācamies nost, lienam atpakaļ busā, braucam uz nākamo vietu. Un pats grūtākais ir, ka katru koncertu skatītāji gaida, ka, tev jāuztājas tā, it kā tas būtu tavs pirmais koncerts, pirmajā dienā, ar pilnu atdevi. Šādi braukājot, enerģija un spēki arvien vairāk zūd un zūd. Mēs esam bijuši salīdzinoši maz dienas kopā turē, bet es apbrīnoju tos, kas ir bijuši 40 dienas ceļā. Es nezinu, kā viņi var to izturēt. Kā viņiem veselība ļauj? Diezgan nogurdinoši tas ir.

J. Vai ir kāda tūre, kas īpaši ir iespiedusies tev atmiņā? Tur bija tik forši! Tas bija tā vērts!

P. Šajā ziņā man visvairāk patika, tad, kad mēs braucam ar citām grupām un mums izveidojas draudzīgas attiecības, pa īstam iedraudzējamies, jo ir bijušas tūres, kurās ir ne visai labas attiecības, ir bijušas tūres, kur gandrīz kautiņi ir gājuši vaļā. Tā ar ir bijis. Viena tāda no vislabākajām tūrēm, kas man bija, pa Vāciju mēs toreiz braucām, vairs neatceros, tas bija diezgan sen, šķiet, ka 2000 os gados kaut kad, to sākumā, laikam. Tur bija vācu grupas, viņas arī līdzīgu stilu spēlēja kā mēs, un viņiem visiem interesēja senā ģermāņu vēsture, un mums bija ļoti daudz kopēja par ko runāt. Būtībā, mēs ar dažiem džekiem tur palikām draugi uz visu mūžu, vēl pēc tam satikāmies, viņi atbrauca pie mums, mēs pie viņiem – tas, kā tu prasīji ir iespiedies un arī palicis atmiņā. Jā, tādas tūres mums patīk, kad šādi var iepazīties ar cilvēkiem, saglabāt attiecības, ka ir tādi super džeki. Tas arī ir tas, kas iedod tai tūrei kaut ko pozitīvu. Iedomājies – jau tā ir ļoti nogurdinoši tūres laikā, un vēl, ja ir nesaskaņas grupu starpā – tad parasti gribās ātrāk no tādas tūres tikt prom. Un pie tam tur vēl ir tāda interesanta lieta, ka, kad tu sāc, tad ir tāds punkts pēc pāris dienām, kad uznāk diezgan liels nogurums, kad gribās visu mest malā un braukt prom, un tad notiek lūzums, un spēlēšana kļūst kā tāds darbs, kā, nu es negribētu teikt, ka pilnīgi vienaldzīgs darbs, bet tu ieej tādā rutīnā – nospēlē, sanes aparātus, guli, brauc, viss aiziet rutīnā. Nu varbūt, ka tādā prāta stāvoklī arī var izturēt 40 dienas. Iespējams.

J. Apraksti, lūdzu, Pēteri, publiku, kura nāk uz jūsu koncertiem. Kas tie ir par cilvēkiem?

P. Sākumā protams, tie bija jauni džeki, tad, kad mums viss tas sākās, 90 os gados. Meitenes toreiz bija diezgan maz koncertos, ļoti reti, bet kaut kā ar laiku viss tas mainījās, parādījās arī meitenes, un tagad, es teikšu, ir visāda publika. Ir tie, kas vēl no vecajiem laikiem palikuši, mūsu fani, kas ir saglabājušies un, kuri, var jau teikt tagad, ir gados vecāki cilvēki. Un tad ir arī jaunieši – gan meitenes, gan džeki, vārdu sakot raiba publika, dažādi vecumi un ne tikai tie, kas ikdienā klausās vienīgi smago mūziku!

FOTO: Kristaps Ēberliņš

J. Apraksti lūdzu vienu savu uzstāšanos. Cik ilgi tas notiek? Kāda tā parasti ir? Drusku par to.

P. Parasti organizators nosaka, cik ilgi tas būs, un tas ir atkarīgs no tā laika, cik konkrētajā klubā var spēlēt un cik daudz grupas tur ir. Parasti tās ir 40 minūtes, stunda, stunda un 20 minūtes. Tādi apmēram ir tie koncertu laika varianti. Divas stundas tas jau ir gandrīz tavs solo koncerts, ko tu vari pats uztaisīt un spēlēt.

J. Kā tu aprakstītu jūsu “Youtube” ārkārtīgi lielo skatījumu skaitu? Nezin vai kāda grupa Latvijā vēl var tam līdzināties. Kas te par noslēpumu?

P. Mēs tikai spēlējam, to, kas mums patīk, un vienkārši tā sanāca. Un plus, protams tiek piestrādāts pie grupas tēla un visa kopējā veidola, par ko ir dziesmas un, kā grupa izskatās. Tas jau viss ir tāda sastrādāta lieta, bet būtībā, kā jau es teicu – ko mēs mīlam, to mēs spēlējam. Un tie skatījumi jau arī ir tā… Citas grupas speciāli pie tā strādā. Viņus pat var uzdzīt – šos skatījumus. Vienubrīd es pat atceros, ka cilvēki tā darīja. Bet, pieņemsim, paskaties – ja tu esi krievu grupa no Krievijas, un Krievija ir milzīga zeme – tu ieliec savu mūziku internetā, un uzreiz ir daudz tūkstošu skatījumu, ja tava grupa ir kaut cik zināma Krievijā, Latvijā jau tā nesanāks!
Cik tad mums ir to cilvēku? Jā, protams ar braucieniem pa ārzemēm, mēs arī kaut kādu auditoriju esam iekarojuši, un tad jau arī cilvēki skatās.

J. Kā tu skaties uz “Skyforger” iziešanu pasaules lielajā arēnā? Ja, nu kura grupa varētu turēt šādu slepenu sapni, tad tie esat jūs. Kā tu uz to lūkojies?

P. Zini, es neskatos uz to šādi. Protams ir tie limiti, kuros mēs darbojamies, un, tomēr, tas nav absolūti mūsu lauks (milzu arēnas), un mēs tur nekad nebūsim, nebrauksim noteikti kopā ar “Iron Maiden”, vai “Metallica”, bet toreiz mums paveicās ielekt īstajā laikā, īstajā brīdī, īstajā vilcienā. Tad, kad mēs sākām, tad arī vienkārši tā mūzika, ko mēs spēlējam – folk, vai pagānmetāls, tikai sāka rasties, un mēs bijām vieni no tiem, kas tādu mūziku sāka spēlēt. Cilvēkiem radās par šo stilu interese, viņi meklēja šādas grupas, un protams, ka grupu nebija vēl toreiz daudz, bet mēs bijām viena no tām. Un mums bija iespēja pievērst sev uzmanību. Vienkārši mums paveicās. Es domāju, ka, lielākoties, tas ir tāds veiksmes jautājums. Ir ļoti daudz grupu, kas spēlē ļoti labi, un pat daudzreiz labāk par mums noteikti, un ir super muzikanti, bet apstākļi viņiem sagādās tā, ka vienkārši cilvēki nemaz nedzird viņus, nav pareizs piegājiens, nav bijuši īstajā laikā, īstajā vietā. Iespējams, ka viņi varētu būt, ja būtu tas viss sakritis – super grupa, pasaules slavena, bet vienkārši apstākļi izveidojās tā, ka nekas nesanāca.

J. Kā tu, Pēteri, nosauktu to mūzikas stilu, ko spēlējat, kas tas ir pamatu pamatā, bez visiem folk instrumentiem, kas nāk klāt? Kas tas būtu par stilu?

P. Es domāju savā saknē tas ir “heavy metal”, smagais metāls. Mēs esam caur gadiem gājuši visādiem stiliem cauri, visiem “black metāliem” un “doom” metāliem, viss kaut kas ir bijis, un beigās kaut kā ir radies tāds liels dažādu metālžanru sakausējums, vismaz es tā redzu mūsu mūziku. Mēs cenšamies visu to savākt kopā, sevišķi neiespringstot, kāds tas stils īsti ir. Ja labi skan, ja ir forši ģitāras rifi, ja viss tas līmējas smuki kopā un veidojas laba kompozīcija, tad mūsu skatījumā tas der, vienālgā kā kāds to nosauks. Plus, vēl noteikti pa gadiem ir izveidojies kaut kāds mūsu rokraksts, kas uzreiz noteikti piešķir grupai savu skanējumu, tāpēc es domāju, ka mēs droši kausējam visu kopā, un beigās vienalga laikam skan kā “Skyforger”.

FOTO: Kristaps Ēberliņš

J. Pēteri, vai ir kādreiz bijusi doma kaut ko ierakstīt angliski un ar tā palīdzību izlauzties pasaulē? Šajā pasaules populārākajā valodā?

P. Tu zini, ka nē. Pašos pirmsākumos, kad mēs sākām spēlēt, mums bija dažas dziesmas angliski. Bet tomēr nē, jo to var jau arī just, kāda par šo lietu ir attieksme no klausītājiem. Kad albums “Kurbads” iznāca un mums visiem tekstiem bija tulkojumi angļu valodā (mēs visus tekstus tulkojam, un ne tikai tulkojam, bet albumos parasti nāk arī apraksti līdzi, vai skaidrojumi, kas tas ir, kāpēc tas ir, kas tā pa vietu tiek aprakstīta, kas tie par latviešiem, kas tie par baltiem), kāds bija redzējis tikai to anglisko variantu, un bija izdomājis, ka mēs tagad dziedam angliski. Ureiz bija tāds “-Ēēē-“, ka šitā “banda” ir salūzusi, komercializējusies, tagad dziedās angliski. Cilvēki ir pieraduši un tagad no mums gaida tieši to, ka dziesmas skan latviski.
Bet, ja mēs atgriežamies par to, kā tu pirms tam prasīji – izsišanos pasaulē, tad noteikti dziedot angliski būtu bijis vēl lielākas iespējas to izdarīt, jo pieņemsim, ja mēs uzstājamies Latvijā, ir cilvēki, kas zin mūsu tekstus, viņi dzied līdzi. Ārzemniekiem, viņi latviešu valodu protams, ka nezin, nav tādas iespējas, un cilvēkiem jau ļoti patīk koncertos aiziet, klausīties iemīļotās dziesmas un dziedāt līdzi. Un tas ir viens mīnus, ka dziesmas tomēr nav angliski Ja mēs to darītu tomēr, tad par mums pasmietos, ka mēs komercelizējamies, gribam, tā teikt iziet “plašās masās”. Tā latviskā valoda jau nebija vienkārši tāpat paņemta, jo visas dziesmas ir ar vēsturisku pamatdomu – senlatviešu, baltu vēsture. Un tā doma bija, ka valoda arī ir mūsu kultūras sastāvdaļa, un būtu ļoti pareizi dziedāt latviski, ja tu par tādām lietām dziedi. Un arī primārais vienmēr bija, ka tas ir priekš latviešiem – latvijas vēsture priekš latviešiem. Bet, ja ir iespējams izraisīt interesi ārzemniekos, tad visām dziesmām ir tulkojumi, un cilvēki var izlasīt un saprast tos. Un starp citu ir arī daži ārzemnieki, kas ir iemācījušies runāt latviski, interesējoties par mūsu grupu.

J. Pēteri, tu esi daudz gadus bijis mūzikā. Vai tu ieteiktu jauniešiem iet šo skarbo ceļu? Vai tas ir tā vērts?

P. Ir tāda lieta – ja cilvēkam tas ir iekšā, un, ja viņš jūt, ka tas ir tas, ko viņam dzīvē patīk darīt, tad vajag to darīt. Iet uz priekšu. Bet, ja tev ir doma, ka tā būs iespēja tikai sev dabūt papildus uzmanību, slavu, varbūt kādu naudu, tad es domāju, ka diez vai kaut kas daudz tur var sanākt. Ja tev nav iekšā tā degšana, ja tas nav tas, ko tu jūti, ka gribi to visu dzīvi darīt, tad nu… Bet, redzi, lieta tāda, ka sevišķi jau kaut ko ietekt es nemaz nevaru. Jaunieši, un arī, kad es biju jauns, vai es kadā klausījos? Es darīju tā, kā es gribēju un kā es uzskatīju par vajadzīgu, un kad man kāds stāstīja, vai, kad es lasīju, ka kāds iesaka – dari tā, vai šitā – es nelikos ne zinis. Es pats labāk zināšu. Tā tas ir. Vēl vienīgais, ko es varu ieteikt un parasti arī iesaku – ja ar šādām lietām nodarbojas, vajag darīt kaut ko savējo. Tagad ir briesmīgi daudz grupas, kas sāk spēlēt citu slavenu grupu “kaverus”, viņi ar to saslimst, un viņi vairs netiek no tā prom, un pēc tam, kad sāk kaut ko savu radīt, tad tas nospiedums viņu mūzikā ir ļoti jūtams. Un it sevišķi vēl, ja briesmīgi patīk kāda grupa, un gribās viņai līdzināties,un tu radi muzikālu plaģiātu, un ir pārdzīvojums, vai nesaprašana, ka cilvēki to nenovērtē. Jo parasti tas nav nekas interesants, simtreiz bijis, un pasaulē ir miljoniem līdzīgas grupas, kas atspēlē tādu repertuāru. Viņi spēlē, taisa savu mūziku, neviens viņos sevišķi neklausās, ja nu vienīgi draugi. Problēma ir tā pati – ka viņiem patīk kaut kādi elki un viņi viņus kopē. Kopēšanas problēma. Cilvēki jūt – pirmkārt – lai tas būtu no sirds, un otrkārt viņiem arī interesē, ka ir kaut kas savs. Nevis vēl vienu grupu “Metallica” klausīties. Pietiek jau ar oriģinālo – viņa ir pietiekami laba.