Gatis Kalniņš

Jānis Kronbergs. Pēteri, ko Skyforger dara šajā dīvainajā laikā? Kā viņiem iet?

Pēteris Kvetkovskis. Jaunas dziesmas taisam. Jau kādi astoņi gabali ir gatavi. Kad atkal sākās drusku koncerti vasarā, tad apstājās jauno dziesmu rakstīšana, un tagad esam atpakaļ darbā.

J. Jums ir plānots izdot jaunu albumu? Ir kas tāds domāts?

P. Jā. Ir doma izdot albumu kaut kad. Vienīgais, grūti tagad ir prognozēt – kad? Tagad, kad plosās Covid, vai ir liela jēga izdot vispār? Tas ir tāda ziņā, ka, kad izdod albumu, un tam nav nekādu atbalsta pasākumu, koncerti nenotiek, tad parasti tas albums arī tā fiksi “aiziet”. Gribētos jau šo lietu veikt ar tādu mazu “furoru”.

J. Kā tagad ir ar izdevniecībām? Kas tagad izdod grupas? Vai jums ir kādi plāni šajā ziņā?

P. Pēdējo albumu mēs paši izdevām. Pilnībā. Bet, kā tagad būs, grūti pateikt. Par to nav, godīgi sakot, domāts šobrīd. Sākumā uztaisīsim matereālu, un tad skatīsimies pēc apstākļiem.

J. Pēteri, ko nozīmē īsta koncertūre? Jūs esat bijuši arī ārzemēs. Kā tas notiek? Apraksti drusku.

P. Pirmais, ko varu teikt – pirms mēs nezinājām, kā tas ir, likās, ka tūres tas ir superforši un jautri, bet īstenībā, tas izrādās pavisam savādāk. Būtībā, tas ir smags, nogurdinošs darbs. Pats sākums bija pavisam bēdīgs, jo nebija vēl nekas attīstījies, grupai nebija vārda. Visas iespējas, kas tev ir – bija jāizmanto. Mēs braucām mazos busiņos, praktiski visu dienu pavadījām sēžot, paēst arī – kā nu sanāk. Aizbraucām uz klubu, tur arī parasti nav tie labākie apstākļi, it sevišķi – tā saucamajos “backstage”, kur tev palikt. Nospēlē, pēc tam esi slapjš, nosvīdis, klubs jau taisās ciet, fiksi jāsavāc lietas, tad atpakaļ busiņā, un braucam uz nākamo vietu, vai, ja ir iespēja – paliekam pa nakti. Bieži vien tā bija palikšana pie kāda no organizatoriem, mājās. Ja tur bija vairākas grupas, tad bieži savācās kopā vesels bars. Notika iedzeršanas, neviens uzreiz gulēt negāja, no rīta jau agri esam augšā, jābrauc tālāk. Ar laiku gan tas nedaudz uzlabojās. It sevišķi Vācijā, kad kompānijas taisa tūres, viņas piedāvā un ņem grupām tā saucamos “night-liners” – tas ir tāds divstāvīgs autobuss un tajā ir gultas, tā ka tur var atgulties, man liekas, ka pat četras grupas varēja saiet vienā autobusā. Tas tomēr ir civilizētāk. Mes braucam un varam gulēt visu dienu. Atbraucam, izkrāmējamies ārā, tad notiek “soundcheck”, noskaņojam instrumentus, tad gaidam vakaru, ir koncerts, tad vācamies nost, lienam atpakaļ busā, braucam uz nākamo vietu. Un pats grūtākais ir, ka katru koncertu skatītāji gaida, ka, tev jāuztājas tā, it kā tas būtu tavs pirmais koncerts, pirmajā dienā, ar pilnu atdevi. Šādi braukājot, enerģija un spēki arvien vairāk zūd un zūd. Mēs esam bijuši salīdzinoši maz dienas kopā turē, bet es apbrīnoju tos, kas ir bijuši 40 dienas ceļā. Es nezinu, kā viņi var to izturēt. Kā viņiem veselība ļauj? Diezgan nogurdinoši tas ir.

J. Vai ir kāda tūre, kas īpaši ir iespiedusies tev atmiņā? Tur bija tik forši! Tas bija tā vērts!

P. Šajā ziņā man visvairāk patika, tad, kad mēs braucam ar citām grupām un mums izveidojas draudzīgas attiecības, pa īstam iedraudzējamies, jo ir bijušas tūres, kurās ir ne visai labas attiecības, ir bijušas tūres, kur gandrīz kautiņi ir gājuši vaļā. Tā ar ir bijis. Viena tāda no vislabākajām tūrēm, kas man bija, pa Vāciju mēs toreiz braucām, vairs neatceros, tas bija diezgan sen, šķiet, ka 2000 os gados kaut kad, to sākumā, laikam. Tur bija vācu grupas, viņas arī līdzīgu stilu spēlēja kā mēs, un viņiem visiem interesēja senā ģermāņu vēsture, un mums bija ļoti daudz kopēja par ko runāt. Būtībā, mēs ar dažiem džekiem tur palikām draugi uz visu mūžu, vēl pēc tam satikāmies, viņi atbrauca pie mums, mēs pie viņiem – tas, kā tu prasīji ir iespiedies un arī palicis atmiņā. Jā, tādas tūres mums patīk, kad šādi var iepazīties ar cilvēkiem, saglabāt attiecības, ka ir tādi super džeki. Tas arī ir tas, kas iedod tai tūrei kaut ko pozitīvu. Iedomājies – jau tā ir ļoti nogurdinoši tūres laikā, un vēl, ja ir nesaskaņas grupu starpā – tad parasti gribās ātrāk no tādas tūres tikt prom. Un pie tam tur vēl ir tāda interesanta lieta, ka, kad tu sāc, tad ir tāds punkts pēc pāris dienām, kad uznāk diezgan liels nogurums, kad gribās visu mest malā un braukt prom, un tad notiek lūzums, un spēlēšana kļūst kā tāds darbs, kā, nu es negribētu teikt, ka pilnīgi vienaldzīgs darbs, bet tu ieej tādā rutīnā – nospēlē, sanes aparātus, guli, brauc, viss aiziet rutīnā. Nu varbūt, ka tādā prāta stāvoklī arī var izturēt 40 dienas. Iespējams.

J. Apraksti, lūdzu, Pēteri, publiku, kura nāk uz jūsu koncertiem. Kas tie ir par cilvēkiem?

P. Sākumā protams, tie bija jauni džeki, tad, kad mums viss tas sākās, 90 os gados. Meitenes toreiz bija diezgan maz koncertos, ļoti reti, bet kaut kā ar laiku viss tas mainījās, parādījās arī meitenes, un tagad, es teikšu, ir visāda publika. Ir tie, kas vēl no vecajiem laikiem palikuši, mūsu fani, kas ir saglabājušies un, kuri, var jau teikt tagad, ir gados vecāki cilvēki. Un tad ir arī jaunieši – gan meitenes, gan džeki, vārdu sakot raiba publika, dažādi vecumi un ne tikai tie, kas ikdienā klausās vienīgi smago mūziku!

FOTO: Kristaps Ēberliņš

J. Apraksti lūdzu vienu savu uzstāšanos. Cik ilgi tas notiek? Kāda tā parasti ir? Drusku par to.

P. Parasti organizators nosaka, cik ilgi tas būs, un tas ir atkarīgs no tā laika, cik konkrētajā klubā var spēlēt un cik daudz grupas tur ir. Parasti tās ir 40 minūtes, stunda, stunda un 20 minūtes. Tādi apmēram ir tie koncertu laika varianti. Divas stundas tas jau ir gandrīz tavs solo koncerts, ko tu vari pats uztaisīt un spēlēt.

J. Kā tu aprakstītu jūsu “Youtube” ārkārtīgi lielo skatījumu skaitu? Nezin vai kāda grupa Latvijā vēl var tam līdzināties. Kas te par noslēpumu?

P. Mēs tikai spēlējam, to, kas mums patīk, un vienkārši tā sanāca. Un plus, protams tiek piestrādāts pie grupas tēla un visa kopējā veidola, par ko ir dziesmas un, kā grupa izskatās. Tas jau viss ir tāda sastrādāta lieta, bet būtībā, kā jau es teicu – ko mēs mīlam, to mēs spēlējam. Un tie skatījumi jau arī ir tā… Citas grupas speciāli pie tā strādā. Viņus pat var uzdzīt – šos skatījumus. Vienubrīd es pat atceros, ka cilvēki tā darīja. Bet, pieņemsim, paskaties – ja tu esi krievu grupa no Krievijas, un Krievija ir milzīga zeme – tu ieliec savu mūziku internetā, un uzreiz ir daudz tūkstošu skatījumu, ja tava grupa ir kaut cik zināma Krievijā, Latvijā jau tā nesanāks!
Cik tad mums ir to cilvēku? Jā, protams ar braucieniem pa ārzemēm, mēs arī kaut kādu auditoriju esam iekarojuši, un tad jau arī cilvēki skatās.

J. Kā tu skaties uz “Skyforger” iziešanu pasaules lielajā arēnā? Ja, nu kura grupa varētu turēt šādu slepenu sapni, tad tie esat jūs. Kā tu uz to lūkojies?

P. Zini, es neskatos uz to šādi. Protams ir tie limiti, kuros mēs darbojamies, un, tomēr, tas nav absolūti mūsu lauks (milzu arēnas), un mēs tur nekad nebūsim, nebrauksim noteikti kopā ar “Iron Maiden”, vai “Metallica”, bet toreiz mums paveicās ielekt īstajā laikā, īstajā brīdī, īstajā vilcienā. Tad, kad mēs sākām, tad arī vienkārši tā mūzika, ko mēs spēlējam – folk, vai pagānmetāls, tikai sāka rasties, un mēs bijām vieni no tiem, kas tādu mūziku sāka spēlēt. Cilvēkiem radās par šo stilu interese, viņi meklēja šādas grupas, un protams, ka grupu nebija vēl toreiz daudz, bet mēs bijām viena no tām. Un mums bija iespēja pievērst sev uzmanību. Vienkārši mums paveicās. Es domāju, ka, lielākoties, tas ir tāds veiksmes jautājums. Ir ļoti daudz grupu, kas spēlē ļoti labi, un pat daudzreiz labāk par mums noteikti, un ir super muzikanti, bet apstākļi viņiem sagādās tā, ka vienkārši cilvēki nemaz nedzird viņus, nav pareizs piegājiens, nav bijuši īstajā laikā, īstajā vietā. Iespējams, ka viņi varētu būt, ja būtu tas viss sakritis – super grupa, pasaules slavena, bet vienkārši apstākļi izveidojās tā, ka nekas nesanāca.

J. Kā tu, Pēteri, nosauktu to mūzikas stilu, ko spēlējat, kas tas ir pamatu pamatā, bez visiem folk instrumentiem, kas nāk klāt? Kas tas būtu par stilu?

P. Es domāju savā saknē tas ir “heavy metal”, smagais metāls. Mēs esam caur gadiem gājuši visādiem stiliem cauri, visiem “black metāliem” un “doom” metāliem, viss kaut kas ir bijis, un beigās kaut kā ir radies tāds liels dažādu metālžanru sakausējums, vismaz es tā redzu mūsu mūziku. Mēs cenšamies visu to savākt kopā, sevišķi neiespringstot, kāds tas stils īsti ir. Ja labi skan, ja ir forši ģitāras rifi, ja viss tas līmējas smuki kopā un veidojas laba kompozīcija, tad mūsu skatījumā tas der, vienālgā kā kāds to nosauks. Plus, vēl noteikti pa gadiem ir izveidojies kaut kāds mūsu rokraksts, kas uzreiz noteikti piešķir grupai savu skanējumu, tāpēc es domāju, ka mēs droši kausējam visu kopā, un beigās vienalga laikam skan kā “Skyforger”.

FOTO: Kristaps Ēberliņš

J. Pēteri, vai ir kādreiz bijusi doma kaut ko ierakstīt angliski un ar tā palīdzību izlauzties pasaulē? Šajā pasaules populārākajā valodā?

P. Tu zini, ka nē. Pašos pirmsākumos, kad mēs sākām spēlēt, mums bija dažas dziesmas angliski. Bet tomēr nē, jo to var jau arī just, kāda par šo lietu ir attieksme no klausītājiem. Kad albums “Kurbads” iznāca un mums visiem tekstiem bija tulkojumi angļu valodā (mēs visus tekstus tulkojam, un ne tikai tulkojam, bet albumos parasti nāk arī apraksti līdzi, vai skaidrojumi, kas tas ir, kāpēc tas ir, kas tā pa vietu tiek aprakstīta, kas tie par latviešiem, kas tie par baltiem), kāds bija redzējis tikai to anglisko variantu, un bija izdomājis, ka mēs tagad dziedam angliski. Ureiz bija tāds “-Ēēē-“, ka šitā “banda” ir salūzusi, komercializējusies, tagad dziedās angliski. Cilvēki ir pieraduši un tagad no mums gaida tieši to, ka dziesmas skan latviski.
Bet, ja mēs atgriežamies par to, kā tu pirms tam prasīji – izsišanos pasaulē, tad noteikti dziedot angliski būtu bijis vēl lielākas iespējas to izdarīt, jo pieņemsim, ja mēs uzstājamies Latvijā, ir cilvēki, kas zin mūsu tekstus, viņi dzied līdzi. Ārzemniekiem, viņi latviešu valodu protams, ka nezin, nav tādas iespējas, un cilvēkiem jau ļoti patīk koncertos aiziet, klausīties iemīļotās dziesmas un dziedāt līdzi. Un tas ir viens mīnus, ka dziesmas tomēr nav angliski Ja mēs to darītu tomēr, tad par mums pasmietos, ka mēs komercelizējamies, gribam, tā teikt iziet “plašās masās”. Tā latviskā valoda jau nebija vienkārši tāpat paņemta, jo visas dziesmas ir ar vēsturisku pamatdomu – senlatviešu, baltu vēsture. Un tā doma bija, ka valoda arī ir mūsu kultūras sastāvdaļa, un būtu ļoti pareizi dziedāt latviski, ja tu par tādām lietām dziedi. Un arī primārais vienmēr bija, ka tas ir priekš latviešiem – latvijas vēsture priekš latviešiem. Bet, ja ir iespējams izraisīt interesi ārzemniekos, tad visām dziesmām ir tulkojumi, un cilvēki var izlasīt un saprast tos. Un starp citu ir arī daži ārzemnieki, kas ir iemācījušies runāt latviski, interesējoties par mūsu grupu.

J. Pēteri, tu esi daudz gadus bijis mūzikā. Vai tu ieteiktu jauniešiem iet šo skarbo ceļu? Vai tas ir tā vērts?

P. Ir tāda lieta – ja cilvēkam tas ir iekšā, un, ja viņš jūt, ka tas ir tas, ko viņam dzīvē patīk darīt, tad vajag to darīt. Iet uz priekšu. Bet, ja tev ir doma, ka tā būs iespēja tikai sev dabūt papildus uzmanību, slavu, varbūt kādu naudu, tad es domāju, ka diez vai kaut kas daudz tur var sanākt. Ja tev nav iekšā tā degšana, ja tas nav tas, ko tu jūti, ka gribi to visu dzīvi darīt, tad nu… Bet, redzi, lieta tāda, ka sevišķi jau kaut ko ietekt es nemaz nevaru. Jaunieši, un arī, kad es biju jauns, vai es kadā klausījos? Es darīju tā, kā es gribēju un kā es uzskatīju par vajadzīgu, un kad man kāds stāstīja, vai, kad es lasīju, ka kāds iesaka – dari tā, vai šitā – es nelikos ne zinis. Es pats labāk zināšu. Tā tas ir. Vēl vienīgais, ko es varu ieteikt un parasti arī iesaku – ja ar šādām lietām nodarbojas, vajag darīt kaut ko savējo. Tagad ir briesmīgi daudz grupas, kas sāk spēlēt citu slavenu grupu “kaverus”, viņi ar to saslimst, un viņi vairs netiek no tā prom, un pēc tam, kad sāk kaut ko savu radīt, tad tas nospiedums viņu mūzikā ir ļoti jūtams. Un it sevišķi vēl, ja briesmīgi patīk kāda grupa, un gribās viņai līdzināties,un tu radi muzikālu plaģiātu, un ir pārdzīvojums, vai nesaprašana, ka cilvēki to nenovērtē. Jo parasti tas nav nekas interesants, simtreiz bijis, un pasaulē ir miljoniem līdzīgas grupas, kas atspēlē tādu repertuāru. Viņi spēlē, taisa savu mūziku, neviens viņos sevišķi neklausās, ja nu vienīgi draugi. Problēma ir tā pati – ka viņiem patīk kaut kādi elki un viņi viņus kopē. Kopēšanas problēma. Cilvēki jūt – pirmkārt – lai tas būtu no sirds, un otrkārt viņiem arī interesē, ka ir kaut kas savs. Nevis vēl vienu grupu “Metallica” klausīties. Pietiek jau ar oriģinālo – viņa ir pietiekami laba.

Grupa Skyforger ir kopš 1995. gada. Sastāvs mainās, bet tu paliec, un grupa neizjūk. Jo varēja taču būt, ka dzīve parastā ievelk, veidojas ģimenes, dzimst bērni un mūzikas nozīmība samazinās.

Tas posms, par laimi, ir jau pāri. Bet vispār tāds, domāju, ir katrai grupai. Kad jaunības aizrautību un trakošanu pārņem reālās dzīves standarti – ģimene, darbs. Ja to iztur un iemācās savienot, tad var muzicēt tālāk. Mums izdevās.

Tev pašam arī bija tāds brīdis?

Man nē. Es visu savu dzīvi, kā saka, esmu veltījis mūzikai. Sieva man ir, bet mums dzīvē ir citas vērtības, kāpēc būt kopā.

Nekā svarīgāka par mūziku tev nav?

Tā sanāk. Nē, nu man ir darbs. Un liela interese par vēsturi.

Par koncertiem mēs arī, protams, saņemam naudu. Bet mums jau kopš jaunības ir uzstādījums, ka viss tiek samests kopējā katlā un tērēts instrumentiem, ne savām vajadzībām. Un tā arī visu laiku ir.

Runāsim atklāti – ja tā nebūtu, tā nauda bieži vien turpat uzreiz arī tiktu, teiksim tā, nodzerta. Tagad visvairāk aiziet uz bungām. Bundziniekam noteikti būtu grūti. Viens šķīvis maksā virs 300 eiro, un tie šķīvji bieži plīst. Ģitāristiem vieglāk – stīgas ir 5 eiro gabalā.

Cik gados tu saslimi ar mūziku?

Padsmit, kā jau visi. Interesanti, ka pavisam agrā jaunībā mani mūzika nemaz tā neinteresēja. Bet skolā mani gandrīz piespiedu kārtā iesaistīja pūtēju orķestrī. Un tā sākās. Vispirms ar interesi par ārzemju mūziku. Atradu vecu tēva magnetofonu, bija plates, kasetes. Tad jau no draugiem sāku ņemt mūziku klausīties, un aizgāja.

Ar kādu mūziku sāki?

Kas nu toreiz bija – Modern Talking, Bad Boys Blue. Tieši ar to arī sāku. Ieraksti jau toreiz bija pa kaktiem jāmeklē. Atceros, uz māju sienām un skolā uz galdiem parādījās uzraksti AC/DC. Domāju – kas tas nez ir? Kāds pateica, ka smagais metāls. Bet kas tas smagais metāls tāds? Briesmīgs troksnis, bļauj un kliedz, zāģē ģitāras. O, tas man uzreiz iepatikās! Man ātri bija skaidrs, kas man mūzikā patīk.

Bet tu pats saproti, kāpēc tieši smagais metāls bija tev kā radīts?

Es jau esmu tāds fantazētājs. Uzaudzis ar varoņu stāstiem. Bet te bija skarbie veči ar gariem matiem un ģitārām. Manās acīs viņi uzreiz bija varoņi. Tāda īstu vīru mūzika! (Smejas.) Un tad vēl tas dumpinieciskums. Un pret mietpilsoņiem. Uzspļaušana kaut kādiem standartiem. Tas bija kā radīts man!

Man patīk, ja cilvēkam dzīvē ir principi un viņš pie tiem turas. Daudzas no tām grupām savus principus skaļi sludināja, bet pēc gadiem daudziem no viņiem tā izrādījās tukšvārdība. Piemēram, bija tāda grupa Manowar, kas dzied par metāla brālību, viss tāds pompozs viņiem bija – īsti karavīri, zobeniem rokās… Pēc gadiem man bija iespēja viņus redzēt dzīvajā, un tas viss izrādījās uzpūsts nekas. Tāda izrādīšanās par naudu. Liela vilšanās.

Bet ir jau arī tā, ka, uzkāpjot uz skatuves, tev jākļūst mazliet par aktieri. Mums jau arī ir savs tēls – senlatviešu karavīri. Bet te nu es sēžu – cilvēks no 21. gadsimta.

Jūsu skatuves apģērbs ir tuvs oriģināliem?

Nē. Vienu brīdi mēģinājām ģērbties, cik nu vien tuvu var tiem laikiem, bet tad izlēmām, ka tas nav tik būtiski un varam arī improvizēt. Tērpam jābūt funkcionālam, lai nav par karstu un netraucē spēlēt.

Skatos, ikdienā tu arī vīzēs apkārt nestaigā.

Bet tā laika krekli gan ir ērti. Tos varētu arī ikdienā valkāt. Lina krekls apakšā un siltais vamzis pa virsu. Biksēm arī nav ne vainas. Patiesībā normāls apģērbs, varētu tā arī mūsdienās ģērbties.

Kas jums darina tērpus?

Mana sieva. Viņa māk šūt, un senie apģērbi jau nav nekas ārkārtīgi sarežģīts – maisam izgriez caurumu un uzvelc pār galvu, sasien jostu, un gatavs! Tomēr nav tik viegli sameklēt piemērotus materiālus un izgatavot aksesuārus, lai tas viss derētu kopā.

Teici, ka tava lielā interese ir vēsture.

Vēsture mani jau skolā sāka interesēt. Sākotnēji ļoti aizrāvos ar senajiem grieķiem. Lasīju visu, ko vien varēja par šo tēmu atrast. Pēc tam nāca romieši. Vēlāk nenormāli aizrāvos ar viduslaikiem. Bruņiniekiem. Man patika dzīvot fantāzijās, kopā ar visiem tiem varoņiem nokļuvu citā pasaulē. Poēmu par Zaļo bruņinieku pat nez kāpēc nopirku senajā angļu valodā. Briesmīgi grūti bija lasīt, bet gribējās zināt, par ko tas viss ir.

Laika gaitā izgāju cauri visiem vēstures posmiem. Ziemeļamerikas indiāņi ļoti patika, vēl tagad patīk.

Bet ikdiena tev paiet kur?

Darbā Dailes teātrī. Es tur esmu santehniķis.

Tā tagad reta profesija. Drīz labs santehniķis būs ar uguni jāmeklē!

Ļoti var būt. Jaunieši vairs negrib tādas profesijas mācīties. Es jau arī negribēju, patiesībā nejauši tā sanāca. Izmeta mani 4. kursā no tehnikuma, vajadzēja atrast darbu, un aizgāju uz bezdarbniekiem. Bet tur piedāvāja apgūt santehniķa profesiju. Būtībā tēvs mani spieda kaut ko darīt, jo mana interese jau bija tikai mūziku spēlēt. Labprāt būtu vēl uz vecāku kakla padzīvojis. Bet tagad, līdz ar gadiem, man tas santehniķa darbs tīri labi patīk.

Saprotu, ka ar tādu mūziku, kāda man patīk, naudu dzīvei nevar nopelnīt. Tādas ilūzijas esmu atmetis. Man gan tādu ilūziju nemaz nebija, brīžiem dažiem grupas biedriem gan bija.

Un tāpēc jums tās sastāva izmaiņas? Aiziet, atgriežas, atkal aiziet, tad nāk kāds cits vietā… Bet tu paliec.

Ne tikai es, arī basģitārists Edgars ir kopā ar mani kopš sākuma. Bet, jā, dažos posmos citiem bija uzstādījums: visu metam malā, pelnām naudu ar mūziku! Un tad arī sākās kašķi. Es vienmēr esmu uzskatījis – lai ar mūziku nopelnītu, nākas kāpt pāri saviem principiem. Bet es to darīt negribēju un negribu.

Kādi ir tie principi?

Piemēram, mēs nespēlējam privātos pasākumos. Nekādu jubileju un kāzu, no tā vienmēr atsakāmies. Atsakāmies piedalīties arī koncertos, kas nesakrīt ar mūsu uzskatiem par to, kādam jābūt koncertam. Bieži vien tā esam atteikuši. Mans uzskats ir vienkāršs un skaidrs: mēs esam grupa, kas izpilda vēsturiski patriotiskas dziesmas. Un es tās neredzu ballītē, kur cilvēki dzer un ēd. Tā nav izklaidējoša mūzika. Mēs neesam kroga muzikanti. Jo svētkos būtu gluži normāli nokļūt situācijā “še tev piecītis – uzrauj vēl beigās Pie dzintara jūras!”.

Vari pateikt, kas tev ir patriotisms?

Reiz to jau biju noformulējis, bet tagad esmu aizmirsis tos vārdus, mēģināšu vēlreiz. Mīlēt savu zemi un tautu. Kaut ko darīt savas tautas un zemes labā. Tas tad arī būtu viss, kas man sakāms par patriotismu.

Kas tevi vēsturē interesē? Kādi pavērsieni?

Man kaut kā allaž ir patikusi apspiesto cilvēku cīņa par brīvību. Tāpēc es skaidri zinu, ka tas, ka tagad te kāds jūtas apspiests, – tās ir muļķības. Ir bijuši laiki, kad tauta bija tā nospiesta, ka gandrīz iznīcināta. Un tad kaut kas notiek – un tiek izcīnīta brīvība! Faktiski visām Eiropas tautām bijis tāds brīdis. Lūk, un šis brīdis mani vēsturē īpaši interesē. Droši vien mana padomju bērnība šo interesi ietekmēja – strādnieku šķiras cīņa pret apspiedējiem. Bērnība beidzās, interese palika.

Bet tad šobrīd neesam apspiesti?

Nekādā ziņā! Es to redzu tā: Eiropā un Amerikā cilvēki tik labi dzīvo, tā grimst savos taukos, ka aiz bezdarbības sāk meklēt ieganstus ciest un cīnīties. Nez pret ko. Tā jau tas ir, ka no bezdarbības dzīvei asumu gribas piedot. Īsti nav ne pret ko, ne par ko cīnīties, tad nu tiek izdomātas visādas muļķības, un kāds pamanās tās izcelt valstiskā līmenī kā nez kādu problēmu. Absolūts marasms šodien tiek uzspiests sabiedrībai kā kaut kas svarīgs, par ko būtu jādomā un kas jāapspriež.

Kādā vēstures posmā tu labprāt dzīvotu?

Ja tā varētu nospiest podziņu, es labprāt nokļūtu viduslaikos. Diemžēl ir iespēja nokļūt nevis karaļa krēslā, bet attapties pieķēdētam kā galeru vergam. Jo kā bruņiniekiem vai augstmaņiem jau visiem gribētos padzīvot, bet var sanākt nokļūt mazāk pievilcīga situācijā. Tāpēc nē, viduslaikos tomēr negribu nokļūt. Par skarbu. Ja es tajos laikos būtu uzaudzis, droši vien izturētu, bet ar tagadējo domāšanu un pieredzi, man liekas, es tur nemaz neizdzīvotu.

Bet, ja tomēr tā fantazējam, tad es gribētu gan redzēt viduslaikus Latvijas teritorijā. Gribētu kādu dienu pabūt senlatvieša ādā. Vislabāk gan vienkārši lidināties pāri un noskatīties visu kā televizorā. Jo, es domāju, toreiz pilnīgi viss bija grūti. Dzīve skarba. Ērtību nekādu. Dzīves ilgums varēja būt ļoti īss. Grūtības ar pārtiku. Ziemā auksti. Laupīšana, slepkavošana. Varēji sēdēt ar ģimeni pie pavarda, pēkšņi no meža iznāk bars un nokauj jūs visus. Un ilgi tādi laiki bija. Es vispār brīnos, kā latvieši ir izdzīvojuši. Kad visi tie ivani bargie te pāri gāja, cilvēki ilgstoši slapstījās mežos un mājas regulāri tika izpostītas. Taču izdzīvoja!

Par tādu senu latviešu vēsturi gan maz liecību saglabājies. Tie pārsvarā ir pavirši vāciešu pieraksti. Un viņus jau vietējo ikdienas dzīve īpaši neinteresēja. Viņus interesēja, kā mūs pakļaut un pievērst savai ticībai. Visvairāk pierakstu ir par to, kādi tie vietējie nepaklausīgi un kā negrib pievērsties ticībai.

Cilvēku attiecības toreiz noteikti bija stipri citādākas. Kas man tajos ļoti senajos laikos patīk – kā pieņēma lēmumus. To vēl nesen varēja novērot, piemēram, pie tiem pašiem Ziemeļamerikas indiāņiem.

Bija kopīga sapulce, un visi piedalījās lemšanā, nevis viens karalis izlēma. Tāda īsta demokrātija agrākajām sabiedrībām bijusi. Un, ja cilvēks tika izvirzīts par vadoni, tad tas notika par viņa darbiem. Nevis par muldēšanu. Virsaiši tika cienīti, jo tiešām bija par ko viņus cienīt. Lūk, tas man briesmīgi patīk! Bet nu katrs kā indivīds netika īpaši skatīts, visi bija kā skudras pūznī, ar savu funkciju un pienesumu.

Kā tu tomēr nokļuvi līdz tādai mūzikai, ko spēlē Skyforger?

Pamazām. Caur gadiem centāmies atrast savu ceļu, meklējām, gribējām atšķirties no citām smagā metāla grupām. Tad, ietekmējoties no dažām grāmatām, dzima ideja dziedāt dziesmas par senajiem latviešiem. Bija skaidrs, ka būtu interesanti mūzikā iekļaut arī mūsu tautasdziesmu melodijas un seno instrumentu skaņas. Un tā tas aizgāja.

Tas, ko spēlējat jūs, ir tikai jūsu fantāzija par “tiem laikiem”?

Nē! Ja runājam par tekstiem un tēmām, es ļoti cenšos visu pēc iespējas smalki izpētīt, pirms lieku kaut ko uz papīra. Man ir svarīgi, ka tam visam, par ko es dziedu un ko gribu nonest līdz klausītājam, ir reāls vēsturisks pamats. Mēs tulkojam savus tekstus angliski, lai citu tautību cilvēki arī saprastu, par ko mēs dziedam. Latviešu un baltu tautu vēsture ir ļoti maz pasaulē pētīta, cilvēkiem gandrīz nav nekāda priekšstata, kas te kādreiz noticis. Arī pašiem latviešiem ir pašvaki ar savas vēstures zināšanām, tad tā varētu būt kā Skyforger misija – šo tumsu drusku kliedēt.

Kādus mūzikas instrumentus tu pats proti spēlēt?

Ģitāru. Stabuli. Kokli. Skolā mācēju trompeti pūst. Bet no visa pa druskai, un perfekcijas nekur. No vienas puses, gribas to perfekciju, bet, no otras puses, man liekas, ka mūzikas skola sabojā. Precīzāk – mani sabojātu. Kad nezini, kā jābūt pareizi, ir lielāka brīvība darboties. Ģitāra mani arī vairāk interesē nevis no meistarības, bet komponēšanas viedokļa. Sacerēt mūziku mani interesē daudz vairāk nekā plika ģitārspēles tehnika.

Mūzika tev viegli nāk?

Nē. Tomēr atnāk it kā pati no sevis. Knibinos, knibinos – un pēkšņi ir! Varētu teikt – kāds ieliek rokās no augšas.

Man jau šķiet, ka Skyforger līdz šim augstākais sasniegums bijusi rokopera Kurbads. Ķēves dēls. Pašam patika?

Patika. Protams, ka patika! Smieklīgākais, ka mēs taču no šā projekta gandrīz atteicāmies. Kad šis piedāvājums nāca, tas sākotnēji bija tāds miglains: bijām iedomājušies, ka spēlēsim mūziku un kāds tautas deju kolektīvs dejos. Tā doma ilgi tāda arī bija, un patiesībā mēs tikai mēģinājumos sapratām to vērienu. Bet līdz tam mums likās: ai, smagais metāls un dancotāji – nu kam kas tāds vajadzīgs?

Koncerta laikā, atceros, es spēlēju, dziedu un vienlaikus pats ar atkārušos žokli kā no malas uz to skatos. Ļoti patika!

Jūs esat sajutušies kā Latvijas vārda nesēji pasaulē?

Jā, ir bijis. It sevišķi sākuma gados, deviņdesmitajos. Kad bija pirmie braucieni uz ārzemēm. Spēlējām, pēc tam stāstījām, kādi te pie mums Latvijā notiek folkmūzikas pasākumi, piemēram, festivāls Baltica. Cilvēki bija ieinteresēti tajos stāstos, reti kur bija tik spēcīga folkloras kustība. Pašus pilnīgi lepnums tādos brīžos pārņēma par zemi, no kuras nākam. Ar gadiem tas kaut kā diemžēl ir nonivelējies. Tautiskais vilnis ir beidzies.

Tevī arī kaut kas ir nonivelējies?

Nē. Vienīgi ir grūtāk atrast jaunas idejas. Jo vairāk esi spēlējis un jau radījis, jo vairāk tas vecais un jau bijušais velkas līdzi arī jaunos darbos. Tēls arī jau izveidots, cilvēki it kā kaut ko konkrētu no mums gaida. Dažreiz grupas biedri mani pieķer, ka spēlēju kaut ko reiz jau sacerētu un mēģinu pasniegt kā kaut ko jaunu… Pats jau esmu aizmirsis. Ar to ir zināmas grūtības, jā. Bet citādi man neapnīk. Man arī ir sajūta, ka vēl daudz kas iespējams. Vēl daudz kas neizdarīts, iespējas ir plašas, un fantāzijas man pietiek.

Tu pats vispār klausies citas grupas, kas spēlē līdzīgu mūziku kā jūs?

Šādu grupu pasaulē ir daudz. Un es nemaz tik ļoti tās neklausos. Negribu ietekmēties. Turklāt pagāniskais metāls ir aizgājis virzienā, kāds man nepatīk. Tas ir vienkārši briesmīgi komercializējies. Speciāli tiek radītas šādas grupas ar vienu mērķi – savākt lielos stadionus un nopelnīt. To ļoti jūt, tā mūzika ir tik falša. Es neko tādu negribu klausīties. Pārsvarā arī tas viss grozās ap skandināvu vikingiem un viņu mitoloģiju. Viss jau nez cik reižu pateikts, riņķu riņķiem izdziedāts, it kā nekā cita nebūtu. Un bieži to spēlē cilvēki, kam ar skandināviem vispār nav nekāda sakara. Tikai ekspluatē to vikingu tēlu.

Pazīstam arī grupas ar līdzīgu domāšanu kā mums. Redzams, ka tur darbojas vēstures entuziasti, mūziķiem pašiem ir interese par to, ko viņi dzied. Bet komerciālais vilnis pastūma šīs grupas malā, pārgāja tām pāri un paņēma viņu klausītājus sev.

Tu dzīvo dzīvoklī? Rīgā?

Jā. Nekādus ugunskurus gan brīvajā laikā nekurinu, rituālus nepiekopju. Nevar cilvēks 21. gadsimtā dzīvot pilsētā un nopietni piekopt senlatviešu dzīvesveidu – tad tas ir tikai šovs, ākstīšanās.

Pagāni vai kristieši?

Lūk, tas mani interesē! Es sevi uzskatu par pagānu. Bet neesmu tik pārliecināts pagāns kā mūsu senči, protams. Es zinu, ka pērkona dārdi nav Likteņtēva dusmas.

Mans pagānisms ir līdzīgs Ziemeļamerikas indiāņu pārliecībai, ka viņi ir zemes cilvēki. Viņi nenāk kā baltie, visu savā ceļā iznīcinot un sev pakļaujot. Indiāņi ir šīs zemes sastāvdaļa. Es arī tā jūtos. Un esmu savai zemei pateicīgs. Savukārt pret kristietību esmu kategoriski noskaņots.

Tev ir kāds dzīves skolotājs?

Nē, es visu mācos pats savā ceļā. Man patīk pašam saprast, izvērtēt. Izlasu dažādus viedokļus un izveidoju savējo. Man patīk skatīties uz pasauli savām acīm.

Vēsture ir tava iespēja aizbēgt no mūsdienām?

Jā. Vēl vieglāk gan ir aizbēgt ar kompjūterspēlēm. Caur tām var nokļūt fantāziju pasaulē, pat pasaulēs. Tās man arī patīk. Vēsturē jau nebēg, lai atpūstos. Tur pārsvarā viss ir brutāli un asiņaini. Tās nav nekādas pasaciņas. Vēsturē tu riskē iedzīvoties dusmās. Piemēram, es biju ļoti aizrāvies ar latviešu strēlniekiem. Bet vai es gribētu aukstos dubļos tupēt ierakumos un nogalināt cilvēkus? Nu nez vai, nez vai…

To skraidīšanu ar ieročiem vajadzētu vispār izbeigt. Karš nekad neko nav devis. Un trakākais, ka cilvēks karā tiek pataisīts par aitu, ko barā dzen bez jebkādas noteikšanas pār sevi. Cilvēki pilnīgā bezsakarā tiek dzīti nāvē atkal un atkal. Bet medaļas beigās saņem tie, kas viņus dzen, paši nepiedaloties. Tiem vēl arī pieminekļus uzceļ. Kamēr miljoniem ir aizgājuši bojā, tā arī nepiedzīvojot savu dzīvi.

Tev loks ir?

Nē. Mani tādas lietas nemaz tik ļoti neinteresē. Bet kas man mājās ir – 12. gadsimta vara gredzeni. Nav pat attīrīti, kādi atrakti, tādi zaļi arī stāv bufetē. Un kokles man ir, pat trīs.

Kokli arī pats iemācījies spēlēt?

Jā, kokle ir absolūti vienkāršs instruments. Nopirku Valda Muktupāvela kaseti, kurā paskaidrots, kā tā jāspēlē, akordi arī nāca līdzi. Tā iemācījos spēlēt. Jā, kokles spēlēšanas tehniku var attīstīt labāku, bet mani tas tik ļoti neinteresē. Tādiem gadījumiem mēs pieaicinām cilvēkus, kas spēlē labāk par mani.

Tev patīk kāds no mūziķiem, ko visi zina?

Bet ko visi zina?

Eltonu Džonu, piemēram.

Dažas dziesmas tiešām patīk. Un Queen patīk. No Brūsa Springstīna šis tas. Man daudz kas patīk. Nav tā, ka tikai smago mūziku klausos. Repu gan neklausos, tas nav mans. Tāda Kraftwerk stila mūzika man arī patīk.

Īru tautas mūziku klausos. Amerikāņiem ir mūzika no tā laika, kad Dienvidi ar Ziemeļiem karoja, tā man patīk. Un viduslaiku mūzika, ar visiem savdabīgajiem instrumentiem.

Kur princeses un bruņinieki…

Jā, tas viss man patīk!

Sieva tevi atbalsta tavās interesēs?

Atbalsta. Par ko viņai liels paldies. Viņa jau pati arī ir mūzikas cilvēks. Citādi būtu grūti dzīvot ar tādu kā es, kurš viss ir mūzikā, un pašai neinteresēties par to it nemaz. Viņai šāds dzīvesstils der. Visiem maniem draugiem, grupas biedriem ir normālas ģimenes. Mana dzīve atšķiras, manā ir daudz tā rokenrola.

Man jau liekas, ka Latvijā lielākais rokenrols ir Uldis Rudaks, nevis kāds mūziķis.

Tādus cilvēkus es ļoti cienu! Kas dzīvo cauri laikiem ar to pašu uzstādījumu, kāds bija jaunībā. Kas nav atmetuši saviem ideāliem ar roku kā kaut kādām jaunības muļķībām.

Es jau saprotu, ka pats neatbilstu standartiem. Nu, neesmu es ģimenes tēvs un pavarda sargātājs. Vispār mazliet dzīvoju mākoņos. Bet tā sauktos vīriešu darbus es visus protu un arī izdaru. Nu, un teikšu godīgi – es arī īpaši nesatraucos, ko citi par mani padomās.

Kas man pašam ne visai patīk – beidzamajā laikā esmu sācis par politiku interesēties. Kad biju jauns, iedzēru aliņu, uzspēlēju mūziku, un viss apkārt mani maz satrauca. Bet laikam kaut kā dabiski uz vecumu atnāk tā interese par politiku, gandrīz visi vecie cilvēki taču par to runā. Tā arī es. Un tikai galva sāp no tā visa.

Bet viedoklis kāds?

Ka ir diezgan bēdīgi un mēs esam aizgājuši galīgi ne tur, kur cerējām nokļūt, kad atguvām neatkarību. Kļūdu daudz, tās netiek labotas, un arvien jaunas atkal tiek pieļautas. Kā pesimists diezgan drūmu nākotni es redzu.

Bet cilvēki ir labi?

Cilvēki gan ir labi. Ne visi, protams, bet latvieši nav sliktākā tauta uz pasaules. Teiciens, ka latvietis gatavs otru latvieti apēst brokastīs, ir muļķības – citas tautas tāpat dara un vēl trakāk. Salīdzinot, piemēram, ar angļiem, mēs esam balti un pūkaini, tādas necilvēcības, kā tur tautieši viens otram darīja, mums pat sapņos nerādījās!

Un kādi cilvēki tev īpaši patīk?

Man patīk cilvēki, kuri nav iedomīgi. Ciest nevaru rokstārus. Man patīk vienkārši cilvēki. To uzreiz var redzēt, ka neko netēlo un neizliekas par to, kas nav. Es jūtu, ja cilvēks mēģina sevi kaut kā īpaši pasniegt, un no tādiem izvairos. Man bija vectēvs – bijušais leģionārs – viņš bija tieši tāds labā nozīmē vienkāršs cilvēks. Tik patīkami bija ar viņu runāt.

Kā tu gribētu dzīvi nodzīvot?

Kā Lemijs Kilmisters no Motōrhead. Man pat palaimējās spēlēt divos koncertos, kur Motōrhead piedalījās. Visa viņa dzīve bija rokenrols. Tādi cilvēki man briesmīgi patīk. Kas stāv līdz galam.

17. oktobrī, neilgi pirms SKYFORGER koncerta Latgales vēstniecībā GORS, smagās mūzikas raidījums METALKĀSTS atpūtas pauzē aprunājās ar ģitāristu Alvi.

Raidījumā uzzināsiet:

– No vienkārša fana par pilnvērtīgu grupas dalībnieku. Kā Alvis nonāca grupā Skyforger?
– Cik tālu grupa ir tikusi nākamā albuma veidošanā un ko no tā var sagaidīt.
– Ir iespēja laimēt ekskluzīvu suvenīru u.c.