Senprūsija
1. EI SKĪJA, SKĪJA (1:24)
Ei skīja, skīja
Be jāu etskīja
Iz gillijas mistīkan
Jāu geltāinan laivīkan
Ei bratrīk, bratrīk
Tū bratrīke majs
Grēnzimai kvei laivīkan
Vērpimai kvei ziglīkans
2. SENPRŪSIJA (5:36)
Ar rīta sauli debesīs
Sāk arājs pirmo vagu dzīt
Nadravas melnajā, zemē rūkdams, iet lemess
Sembas smilšainos krastos
Nāk ļaudis dzintaru lasīt
Tiks rotās tas kalts – Baltijas zelts!
Un Vārmē vai Skalvā
Būs alus vienmēr galdā
Ir gaidīts viesis sētā
Gan Galindā, gan Bārtā
Drosmīgas ciltis
Neizbrienami purvi
Necaurejami meži sargā šo zemi
Un sirmajie dievi
Ozolu svētbirzīs zaļās
Strautos un pļavās
Šeit visur tie ir!
Sudāvas tumšajos silos
Kur vilku bari siro
Vēl mednieks pēdas dzen
Tas bija viss tik sen
Bet no tā vairs nekā nav
Pīšļi un prauli, smiltis un kauli
Senprūsija
Baltu slava un gods tā reiz bija
Varoņus izauklēja
Par viņu tie asinis lēja
Senprūsija
Senču asins te lija
Par savu dzimtu un sētu
Un mūsu ticību svētu
Lai arī no tā vairs nekā nav
Kā vien pīšļi un prauli
Mūsu sirdīs viņa vienmēr būs
Jo atmiņas, tās neizzūd
3. SUDĀVU JĀTNIEKI (4:12)
Garām purviem un melnām slīkšņām
Cauri mežiem un bieziem brikšņiem
Pāri pakalniem un pāri laukiem
Līdz ar vēju mans straujais kumeļš rikšo
Es esmu šķēps, ass un griezīgs
Esmu bulta, kas spindzot trauc
Es esmu mednieks mežu dzīlēs
Tauru balsis mani sauc
Sudāvu jātnieki
Trakajos zirgos
Krēpēm plandot
Šķēpu asmeņiem mirdzot
Sudāvu jātnieki
Kareivji brašie
Kā vanagi trauc
Kumeļos ašos
Tas kas dzimis šai skarbā zemē
Piedzimis, lai būtu brīvs
Tikai tas, kurš varēs būt par citiem stiprāks
Izdzīvos un beigās vēl paliks dzīvs
Es esmu zobens abpusgriezīgs
Malduguns, kas pēdas jauc
Es esmu vilks tumšās naktīs
Uz mēnesi kas skaudri kauc
Mūs nesaliekt, mūs nepievērst
No zemes šīs mūs neizdzēst
Kur asins lejas
Sudāvi nāvei sejā smejas
Un kad laiks mans pienāks
Pie tēvu tēviem doties
Lai skan sēru dziesma no manis atvadoties
Medību laukos citos mans kumeļš atkal rikšos
Un dižos taurus dzenot, suņi ries
4. TAGAD VAI NEKAD (4:59)
(Lielā prūšu sacelšanās 1260 – 1274)
1260. gadā pie Durbes
Tas viss sākās
No Lietuviešiem Ordeņbrāļi
Tur trūkties dabūja kā nākās
Asiņaina gaisma aust
Melni kraukļi nāvi krauc
Kakla kungus gana ciest
Viņu maz, mūsu daudz
Tikai tagad, tagad vai nekad
Prūsija atmosties!
Tikai tagad, tagad vai nekad
No ceļiem piecelies
Tikai tagad, tagad vai nekad
Laiks zobenus jozt
Tikai tagad, tagad vai nekad
Uz nāves cīņu Prūsija most
Viens par visiem, visi par vienu
Šķēpu mežs, vairogu siena
Šo uguni vairs neapdzēst
Vētru pļaus, kas vēju sēs
Atceries viņu vārdus:
Herkus Monte, Glape, Auktums
No Bārtas Divans un pie Kulmas
Vēl ar Ordeni cīnījās Skomants
Kā traki suņi zemi tie plēš
Gadu gadiem uz kakla mums sēž
Vairs ne pēdas neatdosim
Brīvību mēs atkarosim!
5. HERKUS MONTE (4:16)
Sudrabs un zelts
Nespēj izmainīt to
Visu kas celts viņa sirdī
Un kalts
Senajās dziesmās
Senču valodā, svētuguns liesmās
Dzintars un zīds
Tie laimi nenes
Ja cilvēks nav brīvs
Pats savā zemē
Spīd spožāk saule un mēness
Zem dzimtenes plašās debess
Herkus Monte
Ir viņa vārds
Herkus Monte
Teitoņu lāsts
Herkus Monte
Tavu ceļu, kurš ies
Lai tad zin tas
Atpakaļ nepagriezties
Ja aizsprosts ir pārrauts un ūdens sāk skriet
To vairāk nenoturēt ciet!
Nodrebēs sirds
Šaubas vēl māks
Kļuvi tu stiprs
Jo biji trausls un vārgs
Varbūt nav grūti mirt, ja zini par ko
Dzīvība ir jāziedo
Bet cik būs tādu, kas atteiksies
No vieglas dzīves cīņas labā
Cik gan būs, kas piecelsies
Kad viņa biedrus dubļos bradā!?
6. RĀMAVA (6:43)
Ukadebbaisis Perkunai Deiwe
Ukadebbaisis nusan Deiwe
Sen swaise spartin, sen swaise warrin
Sendais mans wissans, spartinais wissans
Visupirmais tas ir Pērkons, debesu grāvējs
Pēc tam Patrimps, viņš zemei svētību dod
Tas trešais vecais Pīkols, pazemes valdnieks
Pie viņa mirušie sev ceļu rod
Anzanas spartin, anzanas warrin
Sendais mans wissans, spartinais wissans
Ik dienas tur mūžīgo uguni kur, vaideloši
Un vaidelotes nāk saulgriežos, vainagus vīt
Tas kurš spēj runāt ar dieviem un zin viņu gribu
Pats Krīvu Krīvs tai Rāmavas svētbirzī mīt
No senseniem laikiem simtgadu ozols
savas saknes tur pleš
Trīs dievu tēli, mēmi un cēli, pie tā ozola sēž
Vienam liesmojošs kronis
Otrs jauneklis stalts
Trešs, ar garu bārdu
Galvā līķauts tam balts
Ukadebbaisis Perkunai Deiwe
Ukadebbaisis nusan Deiwe
Visupirmais tas ir Pērkons, debesu grāvējs
Pēc tam Patrimps, viņš zemei svētību dod
Tas trešais vecais Pīkols, pazemes valdnieks
Pie viņa mirušie sev ceļu rod…
7. LEPNUMS UN SPĪTS (6:13)
Kā melna čūska pie mums līda kristietība
Pilna ar indi, tā gadsimtiem asinis zīda
Romā saveidota
Muļķiem ticība dota
Un dieva vietnieks uz zemes
Kas nu tik rīkos un lems
Bet aiz skaistiem vārdiem,
Zelta rāmjiem ar mocekļu tēliem
Mirkst asinīs rokas, un mute pilna ar meliem
Tik daudz bij pūliņu pielikts, bet maz izdarīts
Jo bija mums sīkstums, lepnums un spīts
Un vēl arvien tautas dziesmas te dzied
Par mīļo Laimu, kas pār pagalmu iet
Cik svētvietu nopostīts
Ozolu nocirsts, akmeņu saskaldīts
Bet Pērkoņtēvs vēl arvien debesīs rūc
Un saulgriežu naktīs Jāņu ugunis kurs
Mūsu sīkstums, lepnums un spīts
Un kā senāk sirma māmuļa rakstu rakstiem jostas auž
Ir tautas spēks tais senču zīmēs,
par mūsu dieviem tās pauž
Bet čūska lokās un šņāc, neparko negrib tā mirt
Vēl tai dzīvību pietiek, kamēr muļķi uz pasaules ir
8. DIVI BRĀĻI (4:50)
Par laikiem, ko neviens vairs neatceras
Būs tas sen aizmirstais stāsts
Kā pār jūru te atnāca ļaudis
Un uz dzīvi Prūsijā apmetās
Tos atveda divi brāļi
Videvuds un Prūtenis
Bij’ viņu vārdi
Un deva tie prūšiem likumus
Un trīs dievus, ko turēt par svētiem
Kļuva Videvuds tad par virsaiti
Bet viņa brālis pirmais vaidelots, krīvu krīvs
Un kad palika brāļi sirmi un veci
Tad sasauca Rāmavā ļaudis
Un lika tiem sacīt
Pie sevīm tagad dievi mūs sauc
“Abi vecie vīri paņēma viens otru pie rokas, un ar dziesmām devās ugunī un sadega.
Un notika tā, ka visā Prūsijā vēl pēc tam daudzās vietās pielūdza viņus kā dievus.”
Baltus zibeņus
Pērkons spēra
Uguns upuri
Dievi sev ņēma
Svētajai ugunij
Ziedojās dzīvs
Virsaitis Videvuds
Un Prūtenis, krīvu krīvs
9. MELNĀS BURAS (4:50)
Tai naktī kad nespīdēja, neviena no zvaigznēm
Vētra izdzina krastā kuģi, kuģi ar melnām burām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš
Izkāpa krastā savādi, melni jūrnieki
Kā rēgi tie tagad tur stāv, stāv ar līķa bālām sejām
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš
Skanēja zvans visu cauru nakti
Dega sveces trauslām liesmām
Tur salaulāja jaunu pāri
Klusumā, bez kāzu dziesmām
Bet no rīta atrada līgavu
Guļot zārkā, altāra priekšā
Vēl ilgi bez apstājas trakoja vētra
Sapūta smiltis no tuvējām kāpām
Mira ļaudis un sagruva mājas
No ciema uz ciemu melna sieviete gāja
Kas bija vēl dzīvi, tie raka kapus
Lai mirušiem paši drīz nogultos blakus
Melnajās burās auroja vējš
Kā bezcerība tas dvēseli plēš
Melnajās burās auroja vējš
Kā iznīcība visas pēdas tas dzēš
10. NEKAS NAV AIZMIRSTS (6:50)
Bezmiega naktīs
Nāk drūmas domas
Kā lietuvēns prātu tās nomāc
Cik daudz kas ir bijis
Cik asiņu lijis
Par brīvību cik atdots ir dzīvību
Bet aizvien cilvēks sev
Niknākais zvērs
Sāpju un ciešanu vēl pilns nav mērs
Kur liekulība, kur patiesa sirds
Un kā var gribēt par meliem kāds mirt
Bet tauta pret tautu
Aizvien naidu jūt
Jo tikai par “cilvēku” neviens nevēlas būt
Un taisnība vienmēr
Tam kam ir spēks
Tas visu kas neērts
Steidz no vēstures dzēst
Bet nekas nav aizmirsts un aizmirsts nedrīkst būt!
Nekas nav aizmirsts un aizmirsts tas nedrīkst būt!
Jo vēsture paliek, lai kā viņu slēpt
Kā grāmatai lapas to neizplēst
Vai tad par velti tie cilvēki bija
Vai tad par velti viņi mira, viņu asinis lija?
Lai sejas un vārdus neviens neatceras
Tomēr turpina dzīvot viņi leģendās
Dzejā un mūzikā
Piemiņa svēta mūžam lai ir
Varoņiem par brīvību kritušajiem
Nekas nav aizmirsts un aizmirsts nedrīkst būt!
Nekas nav aizmirsts un aizmirsts tas nedrīkst būt!
11. RITUĀLS (3:16) (Instrumental)
12. ZEM LIETUVAS KAROGIEM (5:06)
Deg Zemgalē pilskalni
Ugunīm sārtām
Iet projām Zemgaļi
No dzimtajām sētām
Tā deg arī Prūsijā
Un tukša kļūst zeme
Bet ir vēl kas cīnās
Nost ieročus nemet
Zem Lietuvas karogiem
Tie stājās
Visi
Kas ir karotāji
Par taisnību
Par senču ticību
Par Tēvzemi un brīvību
Grīnvaldes kaujā
Nāks Ordenim gals
Bet nebeigsies cīņa
Kamēr vienmēr būs kāds
Vienmēr kāds, kam atkal kaut kas skauž
Vienmēr par maz, nekad par daudz
Kas citiem mierā dzīvot nevar ļaut
Tam važas kaļot, āmurs klaudz
Lietuvas debesīs vanags skrien brīvs
Vēl cīņa nav galā līdz pēdējais varonis dzīvs!
Per lygius laukus
Per vieskelelius
Jaunas bernelis vainialen joja
Vai sustok, sustok
Zirgu sustabdyk
Sava teveliam sudiev pasakyk
Negaliu sustot
Zirgu sustabdyt
Sava teveliam sudiev pasakyt
Per lygius laukus
Per vieskelelius
Jaunas bernelis vainialen joja
Vai sustok, sustok
Zirgu sustabdyk
Sava brolaliam sudiev pasakyk
Negaliu sustot
Zirgu sustabdyt
Sava brolaliam sudiev pasakyt