Kurbads
1. RAGANAS LĀSTS
Par to, kā cilvēki ar savu naidu,
mantkāri un nemitīgu asinsizliešanu atmodina senus ļaunos spēkus…
Izsalcis vilks nāks un aprīs sauli
Gaisma izdzisīs
Purvos balēs kauli
Čūska izlīdīs
Tikai ledains mēness spīdēs debesīs
Čūska indi spļaus – lāstus izgrūdīs
Ļauna acs visu redz!
Jās melns jātnieks
Līdz sev atvedīs
Sumpurņus, mošķus
Tie locīsies, rāpos
Zemi piepildīs
Raus un plosīs
Karš, mēris, bads
Būs tam jātnieka vārds
Ilgi gaidīts, gadsimtiem krāts – raganas lāsts
Ļauna acs visu redz, visu saskatīs
Nepaslēpsies neviens – visus ieraudzīs
Ļaunā mutē indes vārds – pasacīts
Melnā burvju grāmatā sen jau ierakstīts
Viens otram rīkles
Ļaudis pārgrauzīs
Dēļ mantas un zelta
Arvien vairāk un vairāk
Tos iekāre dzīs
Kļūst tie vergu tauta
Kurlas ausis
Kurlas ausis melu vārdus saklausīs
Nav vairs ilgi
Gan jau drīz…
Izsalcis vilks nāks un aprīs sauli
Gaisma izdzisīs
Purvos balēs kauli
Čūska izlīdīs
2. ĶĒVES DĒLS
Par to, kā piedzimst Kurbads…
Skaidravota malā
Kalna galā
Laima likteni raksta
Pavedienu pin
Zelta ratiņu kājas min
Kam dzīvot, kam mirt
Kur skanēt smiekliem, kur asarām birt
Cits garš, cits īss
Kādu lems, tādu pavedienu vīs
Kūkoja dzeguze kokā
Sēž jauna saimniece, sēž, raud aiz loga
Kaut jel Laima dēlu man dotu
Es viņu auklētu, apmīļotu
Neraudi meitiņ, Laima jau zin’
Laima likteni raksta, pavedienu pin
Kad laiks būs varonim nākt
Varonim nākt, savu stāstu sākt
Sapnī tu redzēsi ko tev būs darīt
Līdaku noķert, ķidāt un vārīt
Kura to līdaku ēdusi būs
Tā no tās dienas grūta kļūs
Pus cilvēks, pus zvērs – dzims ķēvei dēls
Kā tērauds, kā krams – neuzveicams
Notiks viss tā kā jau Laima to lēma
Trīs būs pavisam, kas līdaku ēda
Piedzims dēls saimniecei, kalponei arī
Trešais visskaļāk brēks ķēves stallī
Pus cilvēks, pus zvērs – dzims ķēvei dēls
Kā tērauds, kā krams – neuzveicams
Kā brāļi tie kļūs
Tomēr pārāks par citiem viens būs
Ne par gadiem, bet dienām viņš augs
Ķēves dēls, Kurbads to sauks!
Neviens darbs nav tam par grūtu
Trešajā gadā jau mežā to sūta
Septītā droši viņš zobenu ceļ
Kā zirņus akmeņus veļ
Kurbads – Ķēves dēls
3. DEVIŅGALVIS
Par to, kā Kurbads dodas iztīrīt jauno klēti no mošķiem un uzzina, ka, lai to paveiktu, jāuzveic trīs milži, kas jās pāri tiltam naktī. Pirmo nakti Kurbads cīnās ar Trīsgalvi un uzveic to. Otro nakti viņš uzveic Sešgalvi. Nu trešo nakti tam jācīnās ar Deviņgalvi. Kurbads piesaka brāļiem, lai neguļ un vēro ūdens trauku, un, ja tas kļūst asiņains, lai sauc Ķēvi talkā, jo Kurbadam tad iet plāni…
Vakars garas ēnas stiepj
Aiz mežiem sārta saule riet
Kur asins upe strauja tek
Kurbads tiltu sargāt iet
Pusnakts klāt, zeme rībēt sāk
Šurp deviņgalvains milzis nāk
Vai, Kurbad, galvu tam gana daudz
Pie tilta apstājies tas sauc:
– “Kurbad, maita, pāri laid
Tev dzīvot ilgāk vairs nevaid!”
– “Nāc labāk spēkiem mēroties
Būs arī man kas talkā ies”:
Stingra roka un droša sirds
Trīs zvaigznes, kas zobenā mirdz!
Nu varons cērt cik dūšas tam
Redz dažas galvas nokrītam
Trīs vietā aug kur viena krīt
Jau dzīrās milzis viņu zemē dzīt
– “Nu, nelga, gan tev gals ir klāt!”
– “Ļauj brīdi rokas atpūtināt
Tā īstiem karotājiem klājas
Jo arī vējš un lietus reiz stājās!”
Sen traukā asins pāri plūst
Bet brāļi guļ vai tur plīst, vai lūzt
Met Kurbads vāli viņus modinot
Lai steidzas mātei ziņu dot
Kur Kurbads cērt – tur ķēve sper!
Nu tā lieta iet
Nu var izdarīt
Kā praulu bluķis
Deviņgalvis krīt
Stingra roka un droša sirds
Trīs zvaigznes, kas zobenā mirdz
Stingra roka un drauga plecs – rīta saule lec!
4. NOBURTAIS MEŽS
Par to, kā Kurbads taisās iet pasaulē laimi meklēt un veikt lielākus varoņdarbus.
Bet naktī pirms aiziešanas viņš noklausās kukaiņu sarunu un uzzina, ka trīs nokautie milži bija raganu vīri un tagad raganas grib viņam un brāļiem atmaksāt un ar savām burvībām viņus nomaitāt…
Maldu ugunis dedz
Vētru sauc
Krēslas palagus sedz
Mežu tumsā tin
Pēdas jauc
Par avotu kļūsti
Liec slāpēm tos mākt
Kad kāri tie dzers
Trejgalvja bendēm
Būs atmaksāts
– “Tam avotam pāri krustu cirtu
Kas te dzertu – tūdaļ mirtu!”
Ļaunas zīmes bur
Indevi vāri
Kaula adatu dur
Zirnekļa tīklu ceļam velc pāri
Par pļavu mežmalā kļūsti
Liec miegam tos mākt
Kad saldi tie gulēs
Sešgalvja bendēm
Būs atmaksāts
– “Tai pļavai pāri krustu cirtu
Kas te nāktu – tūdaļ mirtu!”
– “Ko var man raganas padarīt?
Jau divas guļ savās asinīs!”
Lai divas nomācis, trešo jau tev neuzveikt
Nav vēl izgājis no viņas nagiem neviens dzīvs un sveiks
Pār īsu brīdi nāk čūska šņākdama
Spārnus vēzdama, indi spļaudama
– “Ne jau tāds mošķis kļūs man par biedu
Trīs saujas dzirksteļu rīklē tai sviedu!”
5. TĒVA DĒLA PAGALMĀ
Latviešu tautasdziesma
Tēva dēla pagalmā
Pieci velni zem akmeņa
Man pērkona kumeliņis
Visus piecus saspārdīja
Ko var velni man darīt
Ko manam kumeļam?
Es var’ velnu samīdīt
Zem kumeļa kājiņām
6. VELNUKĀVĒJS
Čūska ragana aizskrien uz jūru ūdeni lakt un dzesēt rīkli, bet Kurbads tikmēr nonāca smēdē pie Debesu Kalēja. Te viņš pavada kādu laiku, palīdzēdams kalējam, par ko tas apsola nokalt Kurbadam zobenu…
Plēšas elš, lakta dimd
Varoņzobenam drīz še būs dzimt!
Pats pirmais es biju, kurš savaldīja
Pakļāvu gribai savai
Uguns garu iedzinu ēzē
Cilvēkiem iemācīju
Ieročus kalt, veseri vēzēt
Plēšas pūst, metālu slīpēt un dzesēt
Ei, nokal, kalēj, man zobenu tādu
Kuru ne katrs viss pacelt spētu
Plēšas elš, lakta dimd
Varoņzobenam drīz še būs dzimt!
Trīs birkavi smagumā
Vai būs pašā labumā?
Nav vēl gana
Smagākam
Jābūt manam zobenam
Nokal, kalēj, man zobenu tādu
Kuru ne katrs varonis pacelt spētu
Uguns un dzelzs, kas viņu cels?
Ķēves dēls!
Kā viņu sauks?
Velnukāvējs – tā viņu sauks!
Smēde dārd, ēze rūc, dienu un nakti plēšas pūš
Veseris zveļ, lakta dimd
Varoņzobenam drīz še būs dzimt!
Trīs birkavi vēl kal klāt
Vai varēsi pacilāt?
Nu būs pašā labumā
Vajadzīgā smagumā
Nokalu, Kurbad, es tev zobenu tādu
Kuru tu pats viens tikai pacelt spētu!
7. AKMENS SARGS
Kurbads nonāk valstī, kur ķēniņam meita pazudusi. Viņš apsolās atrast. Pirtī, kur ķēniņmeita nozudusi, Kurbads noķer velnu, kurš pastāsta, ka purva vidū guļ milzu akmens. Kam izdosies to novelt, tas ieraudzīs melnu caurumu, pa kuru var nolaisties Pazemē, tur lai meitu ar’ meklējot. Kurbads dodas uz purvu meklēt milzu akmeni…
Zem pelēkām debesīm
Krauc un riņķo kraukļi
Starp līkiem purva bērziem
Mirkst seni kapu lauki
Sen saule šeit nespīd vairs
Ik dienas smalks lietus līņā
No dzīviem retais kāds
Te ceļu atrast zinās
Drēgna migla pār purvu lien
Caur zālēm un dumbriem – Kurbads brien
Stāv baigs un draudīgs te viss
Miglā novaid kāds žēli
Puskrēslā sārtas acis zib
Lokās spocīgi tēli
Kā sala jūrā
Viss zaļām sūnām klāts
Tur purva vidū
Guļ milzis kāds…
Drūms un bargs purvā guļ akmens sargs
Nav vairs tālāk ceļa kur iet
Drūms un bargs purvā guļ akmens sargs
Tur viņš vārtus uz pazemi ciet
Ja vari to celt, malā velt
Melna atvērsies eja
Tikai tas, kas bezbailīgs būs
Spēs tur nolaisties lejā
– “Kas ir, Kurbad, vai dūša papēžos jau?”
– “Laižos es lejā, velns viņu rauj!”
Nu gaidat velni,
Kurbads jau nāk
Drīz galvas ripos
Velnukāvējs kapāt kad sāks!
8. PAZEMĒ
Pēc ilgāka laika Kurbads beidzot pārrodas mājās. Mājinieki lūdz, lai viņš pastāsta, kur bijis un ko paveicis. Kurbads pastāsta, kā nokāpis Pazemē, kā atpestījis no velniem ķēniņmeitu, kuru ķēniņš nu atdevis viņam par sievu. Par to, kā ragana čūska pārkodusi virvi pēc tam, kad viņš uzvilcis meitu virszemē, un ko viņam nācās piedzīvot, lai pašam izkļūtu laukā no Pazemes…
Teic Kurbad, kur gan biji
Tālās zemēs ko ieraudzīji?
Sen par tevīm dziesmas dzied
Kā ar sumpurņiem, velniem esi cīnījies
Biju pazemē es
Vai kāds noticēs?
Trīs velnus sacirtu
Pārvedu ķēniņmeitu!
Teic Kurbad, pastāsti
Kā melnā pazemē tu nokāpi
Vai tad tev tur viegli gāja
Kā gan tiki tu atpakaļ mājās?
Gāja grūti gan
Bet stipri vārdi bij’ man! *
Tie līdzēja, pasargāja
Pati Laima ceļu līdzināja!
Ragana Čūska virvi pušu koda
Atpakaļ kritu
Nācās meklēt, iet man ceļu uz virszemi citu
Sumpurni – mošķi
Pievarēju
Aklajam redzi
Atgūt palīdzēju
Ērgļa bērnus
No krusas glābu
Atmaksāja
Godam atmaksāja tas par darbu man tādu
Izveda ērglis virszemē mani
Pārnācu mājās
Tā man gāja, tā man pazemē klājās
* Stiprie vārdi: Es piedzimu dzelža bērns
No tērauda māmuliņas
Es apģērbu dzelža svārkus
Tēraudiņa kažociņu
Sita mani, dūra mani
Kā ozola bluķeniņu
Neiesita, neiedūra
Kā tērauda gabalā
9. MELNAIS JĀTNIEKS
Kādu laiku Kurbads dzīvo mierā. Bet čūska ragana nevar rimties, neatmaksājusi Kurbadam. Viņa sakūda deviņus valdniekus no deviņām valstīm, lai tie nāk Kurbadam virsū ar karu. Ved viņus milzis nepārvarams – raganas dēls, saukts par Melno Jātnieku…
Lai jau lai jau, gan jau drīz
Smaids no lūpām izdzisīs
Par visu tiks tev atdarīts
Asinīs kad ausīs rīts
Kārni vilki maitu rīs
Zem dzelžu soļiem zeme trīc
Laužu kaulus es kā skalus
Zemē saminu naidniekus savus
Dzimis nav vēl kas stātos
Pretim man – gana plāni tam klātos
Melnais jātnieks, ļaužu kāvējs
Kaulu lauzējs, rīkļu rāvējs
Melnais jātnieks, asins dzērājs
Galvu griezējs, cilvēkēdājs
Paliek aiz manis asiņu pēdas
Visur sēju es postu un bēdas
Visam dzīvam esmu lāsts
Karš, mēris, bads – tas ir mans vārds
Četras mātes dzemdēja mani
Melnā sumpurņa alā –
Skaudība, Mantkārība
Iekāre, Alkatība
Tūkstošs ausu mani klausa
Akli seko katram vārdam
Jūs jau paši mani saucat
Paši man šurp ceļu rādāt
Jā, Saimniek, jā Saimniek – mani klausa
Jā, Saimniek, jā Saimniek – paši saucāt!
10. PĒDĒJĀ KAUJA
Melnais Jātnieks iebrūk Kurbada zemē, un sākas izšķirošā kauja, kurā Kurbads beidzot sastaps savus niknākos naidniekus aci pret aci!
Arvien skaudrāk ziemeļu vēji pūš
Melnus vētras mākoņus pamalē grūž
Nekas vairs nebūs kā bijis
Laiks ir visu pārmainījis
Nekas nebūs vairs kā kādreiz bijis
Laiks ir it visu pārmainījis
Laika dzīlēs pazudīs varoņa vārds
Pārmainīts taps arī pats stāsts
Tie, kas krita aizmirsti tiks
Uz viņu kauliem jauna zāle dīgs
Bet vēl nav gals,
Vēl kauja dārd
Tur Kurbads stāv
Un nikni cērt
Viņš sauli apturēs debesīs
Pret straumi upi pagriezīs
Neņem to lāsti, ne ļaunas likstas
Nespēj tam burvības darīt ko sliktu
Droši viņš visam cauri ir gājis
Nu melnais jātnieks pretim tam stājas
Kurbads zobenu ceļ
Milža galvu pušu šķeļ
No zirga melnais jātnieks krīt
Nu tas vienreiz ir padarīts
Jau naidnieks bēg
Tam zeme deg
Aust pamalē rīts
Zelta stariem vīts
Melnie mākoņi klīst
Ir atkal zilas debesis
Bet ļauna acs, tā neguļ, tā visu redz
Kur plecā cirsta dziļa vāts
Vel čūska savu indi spļauj
Pirms varonis viņu kauj
Paceļ Kurbads kreiso roku un nospiež čūsku raganu
Paceļ labo un pāršķeļ milzim galvu
Un tikai tad no nāvīgās žults nonāvēts
Krīt uz sava zobena un mirst…
11. KURBADS
Grupas OPUS PRO dziesmas koverversija, oriģināls ierakstīts 1986. gadā
Mūzika: Guntis Vecgailis, teksts: Normunds Beļskis
Tur jau nāk mūsu sirmais Kurbads
Zobens rokās varonim
Metāla gars dzīvo arī šodien
Jo tik daudz ir vēl pelēkā
Kā no pasakas zvaigžņu mētelī
Viņš nāk. Vai tam tic vēl kāds?
Aizdzīs mošķus viņš Kurbads
Mūžīgais. Kurbads!
Tautas spēks viņa pirkstu galos
Dūrē cieši savelkas
Lai tā nu krīt, ja kāds šobrīd melos
Tāpat vien acīs skatoties
Tev, tev, tev zobens rokās
Vai gan to kāds pacelt spēs?
Tev, tev, tev melnā dienā
To ir jāprot nosargāt!