Kauja pie Saules

ZVIEGTIN’ ZVIEDZA KARA ZIRGI

Zviegtin’ zviedza kara zirgi
Karavīrus gaidīdami
Karavīri zobentiņus
Uz akmeņa tecināj’

Iztrinuši zobentiņus
Krustām lika zvērēdam’
Labāk manu galvu ņēma
Nekā manu tēvuzemi!

Es jums saku, sveši ļaudis:
Šai zemē nenāciet –
Dzied man zelta lakstīgala
Zobentiņa galiņā!

 

KAUJA PIE SAULES. 1236

Tas notika 1236. gada 22. septembra dienā,
Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki mestra Folkvīna vadībā
pēc sirojuma pa lietuviešu zemēm devās atpakaļ uz Rīgu.
Pusceļā, netālu no Saules ciema, viņus negaidīti pārsteidza
Ringauda vadītais lietuviešu un zemgaļu apvienotais
karaspēks un sākās varena kauja…

Sēdies, ceļiniek, krastā
Skatus pāri met
Redzi lēzeno lauku
Viņpus upes pretī

Tur, kur mierīgs arājs
Status ceļ uz lauka
Pirms daudz gadiem brāza
Sīvas kaujas auka

Tur Zobenbrāļu ordeņa vara pīšļos gruva
Leiši, zemgalieši dižu uzvaru kaujā sev guva

Kaujā pie Saules
Tur Ringauds skandēja uzvaras taures
Kaujā pie Saules
Tur zemē pūst kristīgo kauli

Pa tumšiem mežiem slepus
Ir Ringauds ar lietuvjiem traucis
Un pa ceļam sev zemgaļus
Uz asiņu dzīrēm līdz saucis

Pērkon! Dievs visuvarenais
Tu, kas zibšņus met graujā
Kā priekšā dreb zeme un gaiss
Jel palīdzi mums šajā kaujā!

Mestrs Folkvīns un ordeņa brāļi
Visi mūža miegā tur slīga
No zemgaļiem kļuva dažs gļēvuls vēl kauts
Kas lūkoja bēgšus tikt Rīgā

Kauja pie Saules, Mēmeles krastā
Ringauda uzvaras krāšņākais zieds
Ceļiniek, vietai kad garām šai ej
Varoņus pieminot galvu liec!

 

SENČU OZOLS

Es paceļu rokas pret sauli
Kas spīd manā sejā caur ozola zariem
Es saucu sen aizmirstus vārdus
Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī
Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens
Es dzirdu meža garu balsis
Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega

Un es zinu – nekas nav aizmirsts!

Un tad manā priekšā pret rietošo sauli
No ozola iznirst sirms vīrs
Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu
Man čukst meža gari – tas ir Krīvu Krīvs
Pats viedākais senču burvis un zintnieks –
Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs

“Es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi!
Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs
Ja ziedosi man savu sirdi
No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess
Pie savas mātes tad atgriezies
Lai tava daļa ir zobens un lemess

Un zini – nekas nav aizmirsts!”

 

VIESTARDA CĪŅA PIE MEŽOTNES. 1219

12.-13. gs. Tērvetes pilskalnā dzīvoja un valdīja Viestards –
pirmais senajās hronikās minētais zemgaļu virsaitis.
Bet viens no lielākajiem un varenākajiem Zemgalē tolaik
bija Mežotnes pilskalns Lielupes krastā.

Uz Tērveti ziņnesis steidz –
Viņš Viestardam ļaunu ziņu teic:
Tur Mežotnes pilskalnā mūki un krustneši sēž
Pie ticības savas tie zemgaļus vērš!

Tver zobenu Viestards, deg niknumā sirds tam:
“Ja reiz ciemiņi klātu, tie jāsaņem godam!

No visas Zemgales lai vīri šurp nāk
Un cirvjus un zobenus līdzi lai nes!
Mēs apsolam dieviem, ja tie laimi mums dos
Tās galvas, ko cirtīsim pie Mežotnes!”

Jau pamalē Pērkons dusmīgi rūc:
Tu, svešiniek, labāk no Zemgales mūc!

Un rīta agrumā pie Mežotnes zemgaļu karapulks ieradās
Tur visu dienu ar krustnešiem viņi cīnījās
Tomēr nav laimes Viestardam šodien –
Jau viņa māsasdēls laukā guļ beigts…

Bet tikām pa Lielupi kuģos
Šurp kristīgiem palīgi brauc
Kad to dabūja zemgaļi zināt
Pilni niknuma tos sagaidīt trauc
Un upes seklākā vietā
Tie tūdaļ kuģiem virsū krita
Un visus , kas tur iekšā bija
Bez žēlastības zemē cirta

To redzot mūki, kas vēl Mežotnes pilskalnā slēpās
Steidz bailēs savu dievu lūgt
Un līdz ar krēslas pēdējo stundu
Tie visi prom no Zemgales mūk

Kauc vilki tiem pakaļ
Un melna pār mežiem noguļas nakts –
Tā zemgaļi saņem tos
Kas nāk šurp neaicināts

 

KURŠI

Piesēdies, Vēja māte
Sausas egles galiņā
Kamēr mani bāleliņi
Pāri ies jūriņai

Minat, brāļi, zobentiņus
Šai zemē stāvēdami
Tā mīsim naideniekus
Citā jūras maliņā!

No Dzintares, Vārtājas pilskalniem
600 kuršu ir nākuši jūras krastā
Mirdz cirvji un zobeni, kara karogi pland
20 kuģu garajos mastos
Ilgs pagājis laiks kad tie pēdējo reizi siru gaitās gājuši …

Līdz ceļiem ūdenī iebridis stāv sirmais krīvs
Pret debesīm upura asīnīm slacīto cirvi pacēlis
Viņš varenā Pērkona vārdu skaļi sauc
Un lūdz lai sūta tas laimi šajā gaitā

Skanot ragiem un taurēm, vīri grūž kuģus jūrā
Vecs karotājs aizsāk seno kara dziesmu:

“Mēs esam kurši – vīri no Dzintara zemes
Jūras tāles mūs sauc!
Kā naidnieki kāpj mūsu krastos
Tiem atriebt mēs braucam
Un uz ilgiem laikiem lai mūsu smagās vāles tie atmin
Un lūdz savu dievu –
Ak kungs, pasargi mūs no kuršiem!”

 

KALĒJS KALA DEBESĪS

Kalējs kala debesīs
Dzirkstis bira jūrmalā
Eita, brāļi, salasīt
Izkalsim sev zobentiņus!

Izkalsim sev zobentiņus
Deviņiem tēraudiem
Iesim tad uz jodu zemi
Jodu dēlus kapādami!

Pērkons brauca par debesi
Bargus vārdus runādams
Bargus vārdus runādams
Dzelžu rīksti ciladams

Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem!

Sveši kungi, karavīri
Mīda manu tēvu zemi
Nāks vasara, nāks Pērkonis
Saspers jūs gabalos!

Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem!

Cērtat, brāļi, zobentiņus
Krusteniski ozolā
Krustiem zari, krustiem saknes
Krustiem karu izdrasēt

 

KAM PŪŠAT KARA TAURES

Kam pūšat kara taures
Mani balti bāleliņi?
Neba nāca svešas tautas
Novadiņu izdīžāt

Naigi naigi, aši aši
Kopā, brāļi, pulciņā!
Minat savus zobentiņus
Sedlojiet kumeliņus!

Pulkiem jāja svešas tautas
Sāv ar naidu pavārtē
Dod, Dieviņi, lielu vari
Zobentiņu izcilāt

Labāk mani karā kāva
Nekā suni sētmalā
Māsiņai liela slava –
Karā kauts bāleliņš

 

KAUJA GAROZAS SILĀ. 1287

Tā bija viena no pēdējām lielākām zemgaļu uzvarētajām
kaujām – 1287. gada martā viņi uzbruka galvenajam
kristīgo centram Baltijā – Rīgai. Kaut gan pilsētu ieņemt
tiem neizdevās, viņi nopostīja visu apkārtni un uzbruka citai
pilsētai – Ikšķilei. Vācu ordeņa bruņinieki dzinās pakaļ
zemgaļiem un mežā pie Garozas abi karaspēki satikās…

Dedz naidā kvēlā, dedz mana sirds
Tver roka ciešāk zobena spalu
Jau mežmalā svešu pakavu dimdoņu dzird –
Tur kāds jāj meklēt šai zemē sev galu
Drīz asiņu upes tecēs un daudziem vairs neredzēt sauli…

Vēl mežā dziļš guļ klusums
Un tumsa kokus sedz
Tur krustiem rotāti vīri
Tie guļ, ne ko dzird, ne ko redz

Tie neredz, kur biezokņa dzīlēs
Kā ugunis acis spīd
Un nejūt kā Veļu māte
Nāves elpu tiem uzpūš šobrīd

– Laiks mosties, laiks mosties –
Sauc klusu kāda draudīga balss
Tur kokā ķērc krauklis melns:
“Šeit visiem jums pienāks gals!”

Te pāršķeļ klusumu kaujas sauciens
Tur cauri biezoknim zemgaļi nāk
Kā melna nāves ēna pret kristīgiem velties tie sāk
Tie ietriecas krustnešu rindās
Un piešķīst ar asinīm sniegs
Dzird vaidus un zobenus šķindam
Jau daudzas acis ver nāves miegs

Un beidzot liecas un sašķīst viss kristīgo bars –
Nav pārspējams šodien tiem zemgaļu niknums un kaujas spars!

Ei, kraukļi, uz Zemgali nesiet ziņu:
“Pie Garozas silā sakauts guļ ienaidnieks!”

 

SVĒTAIS UGUNSKRUSTS

Tas ir svētais uguns krusts
Ieausts priesteru jostās
Tā ir dieva Pērkona zīme
Kas mūsu karogu rotā
Karogu, zem kura mēs dzimstam un mirstam
Karogu, zem kura mēs stāvam ar ieročiem rokās

Mēs stāvam kopā kā viens
Par Tēvzemi savu
Mēs neiesim liekties, mēs varam tik lūzt
Jo kā gan citādi tu vari
Par zemgaļu kareivi saukties
Ja neesi ļāvis asinīm savām
Cauri šai zemei plūst!

Svētais ugunskrusts
Dod mūsu sirdīm savu uguni just!

Un nav ļauts tev nodrebēt, kad blakus kritīs brālis
Ne raudāt un lūgties, kad ienaidnieks cērt
Ko tad teiks tavi vēl nedzimušie dēli
Vai vispār šai zemē tiem piedzimt būs vērts?

Bet tagad man notrīs lepnumā sirds
Kad uz savas senču zemes es stāvu
Nav velti viņu asins te liets
Vēl ugunskrusts mūsu karogā kvēlo!