Senās latviešu zīmes
Parasti trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Šo zīmi novietojot vertikāli plaknē, smaile norādīs uz debesīm. Apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu, tiekšanos uz augšu. Latviešu mitoloģijā par vecāko gaismas kulta dievību uzskata debesis. Debess ir sfēra, kurā uzturas galvenais valdošais spēks Dievs, tāpēc viņa grafiskais simbols atbilst debess simboliskajam attēlojumam. Arī valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds “Dievs” ir nozīmējis to pašu ko “debesis”. Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām.
Visvienkāršākā veidā šī zīme parādās kā vienādsānu trijstūris ar 90° leņķi augšā, kas izskatā līdzīga jumtam un simbolizē debesis kā pasaules jumtu. Atbilstoši šai zīmei mūsu senči veidoja savu māju jumtus un tādejādi dzīvoja zem Dieva zīmes. Plaši pazīstams Dieva zīmes veids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (t.s. Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Zīme sastopama sazarota vai apvienota ar Austras koku (Ornaments- pasaules koka simbolisks apzīmējums, balstās uz Māras zemes ūdeņiem, simbolizē dienas rītu) un zemes zīmēm (Māras zīmi). Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus, sastopama visā pasaulē.
Māra ir materiālas pasaules pārstāve, sieviešu aizstāve, auglības devēja un arī zemes un pazemes valstības pārvaldniece. Nozīmīga vieta latviešu mitoloģijā ir dievībām -mātēm. Cilvēks pēc nāves nonāk Zemes mātes valstībā un šī dievība savukārt pārzina daudzas citas mātes – Meža, Vēja, Jūras, Piena, Lopu, Veļu u.c. mātes – paturot savā pārziņā arī pazemes valstību un atkal apvienojusies Māras tēlā.
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu. Māras trijstūris var būt sazarots un kuplināts. Daudzie Māras veidi parādās arī Māras zīmēs – tās ir vairāk nekā citiem – Māras trijstūris, Māras ūdeņi, Māras zeme, Māras krusts jeb krustukrusts. Šīs zīmes piešķir pamatīgumu, drošību, saistību ar dabas un zemes spēkiem.
Runājot par līkloci, ir jāatzīmē, ka gan latviešiem, gan citām tautām tas ir simbolisks ūdens atveids. Varbūt tāpēc ir pieņemts uzskatīt, ka līkloča zīme simbolizē Māru kā Jūras māti un Ūdens māti. Ir pieņemts uzskatīt, ka vienkārša horizontāla līnija simbolizē Māru kā Zemes māti un šo zīmi sauc par Māras zemi. Līklocis ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, kas lietots jau paleolītā. Būtiski līkloča kā rotājošā elementa īpatsvars pieaug vēlajā dzelzs laikmetā. Tautas mākslas paraugos ir atrodami daudz Māras līkloča kuplinājumi. Bieži līklocis parādās arī kā galvenais raksts. Līklocis diezgan bieži tiek izmantots kā citu rakstu salikuma pamats. Sastopams arī līklocis ar nošķeltām galotnēm, t.s. pārtrauktais līklocis.
Senie latvieši ticēja, ka visa materiālā pasaule ir Māras pārziņā, t.s. arī maize, uguns un tās saglabāšana. Varbūt tāpēc krustu krusts, kurš tiek uzvilkts uz maizes klaipiņa un vakarā ievilkts pavarda pelnos, iegūst nosaukumu Māras krusts. Pārkrustojot krusta galus, iegūstam zīmi, kas izsaka gan noslēgtību, gan pilnību, gan nāvi. Zīme cieši saistīta ar uguni, māju, auglību.
Lieta, kam Māras krusts uzvilkts, simboliski tiek ziedota Mārai, saņemot pretī tās svētību un uzraudzību. Reizēm krustu krustu sauc arī par Laimas krustu. Māras krustu ļoti bieži sieviešu rotās un apģērbos.
Ļoti sena zīme ir Laimas zīme. Austrumbaltijā tas ir viens no populārākajiem kaula rotājumu veidiem mezolītā. Cilvēka mūža licēja Laima folklorā tiek tēlota kā būtne, kas izvēlas katram no mums likteni, pārrauga mūžā gājumu. Laima pārstāv īpašu dievību grupu, t.s. likteņdievības. Latviešu folklorā tiek pieminētas trīs likteņdievības – Laima un arī Dēkla un Kārta, kuru vietā daudzviet ir stājusies Laima.
Kā mūžam zaļas dabas un dzīvības simbols gan tautas tradīcijās, kāzu un bēru rituālos, gan ornamentā līdz pat 20.gs noturīga bijusi skuja un egle. Žagars, skuja un slota ar savām simboliskajām īpašībām pārnes laimi un labu izdošanos arī uz priekšmetiem, kur tie attēloti.
Laimas zīmes līdzība ar putna spalvu liek domāt, ka tā saglabājusies no laikiem, kad tika pielūgti dzīvnieki. Putns agrāk ir bijis dvēseles simbols un Laima tiek uzskatīta par dvēseles sargātāju. Simbolisks Laimas atribūts ir arī slota, tāpēc mājokļa slaucīšanai tie pievērsta īpaša nozīme. Slota Laimai ir allaž klāt, ar to viņa noper pirtī tikko dzimušu bērniņu. Laimas slotiņu visbiežāk sastopam prievīšu un jostu rakstos. Grafiski Laimas slotiņa ir sagrupēta skujiņa ar uzsvērtu centra daļu.
Slotiņa slauka no mājam prom visu slikto, nelabvēlīgo informāciju, ko mēdz dēvēt par ļauno aci.
Debesis mēs redzam divējādas – dienas debesis un nakts debesis. Dažādu tautu senajās ticībās debesu spīdekļiem ir piedēvēta dažāda jēga. Latviešu tautas folklorā no debesu spīdekļiem centrālais ir Saule. Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Citu zīmju vidū Saule ierindojas uz viena no visaugstākajiem pakāpieniem. Saule ir visa redzētāja un zinātāja. Latvijas teritorijā Saules simboli koncentrisku apļu veidā kaula un raga priekšmetu rotājumos ir sastopami jau neolītā. Rombs jeb četrstūraina Saules zīme ir sastopama uz mezolīta keramikas.
Mēness ir Saules vīrs un vēl Saulei ir diezgan plašs radu pulks. Folklorā sastopam Saules tēvu, Saules māti, Saules meitas, Saules brāļus, Saules bērnus, Saules dēlus, Saules vedeklas utt. Starp citām zīmēm, Saules zīmei ir ierādīta goda vieta arī tāpēc, ka Saule tika uzskatīta par visu bērnu māmiņu.
Saules zīmes apzīmējumi visi ir apaļi priekšmeti (lode, ola, zelta zīle u.c.), kuru ritēšana apzīmē Saules kustību debesu velvē. Visvienkāršākajā veidā Saules zīme ir aplis. Visiem atvasinātajiem un sarežģītākajiem Saules simboliem grafiski ir uzsvērta vidusdaļa. Saules raksts ir ģeometrisks un stingri simetrisks. Saules zīme parasti ir uzsvērta rotājuma vidū un kuplināta ar citiem sīkiem rakstiem. Saules raksta atvasinājumu ir ļoti daudz, parasti tas ir kuplināts daudzstūris – izplatītākās ir astoņlapu rozetes, bet pietiekami bieži ir sastopamas arī četrstūrainas saules zīmes.
Latviešu tautas mākslā Saules motīvs ir sastopams uz visdažādākajiem priekšmetiem. Bieži Saules zīme vienā rakstā atkārtojas vairākas reizes, apzīmējot maģiskos auglības un siltuma rituālus. Saules zīme bieži tiek lietota sieviešu rotās un apģērbos, visvairāk Saules zīmju ir atrodamas uz tiem darbarīkiem, kas meitām ir vajadzīgi pūra darināšanai.
Saules un Jumja zīmes dažādās kombinācijās, atklātas Idumejas upītes krastā 1986. gadā. Netālu atrodas sens pilskalns.
Mēness ir viens no solārās simbolikas centrālajiem elementiem gandrīz visās senajās civilizācijās. Latvijā mēness zīme ir pazīstama jau kopš neolīta laikmeta. Mēness zīme visbiežāk lietota kopā ar Saules un zvaigznes zīmēm. Mēness darbs ir rūpēties par zvaigznēm kā tēvam par bērniem. Tik mīļš kā Saulīte, māmiņa Mēness nav, taču tāpat turēts lielā cieņā. Mūsu senči izmantojuši Mēness kalendāru savu ikdienas darbu plānošanā. Mēness simbolam ir visciešākā saite ar zemkopības kultu. Zemnieks zināja, ka Mēness ietekmē un veicina augšanu, tāpēc pielūdza Mēnesi. Augošs un dilstošs Mēness ir dzīvības un iznīcības zīmes. Mēness ir arī uzskatīts par karavīru sargātāju un ar Mēness zīmēm vairāk ir rotāti vīriešu, it īpaši karavīru apģērbi un rotaslietas.
Visvienkāršākā Mēness zīme ir pusloks, kurš tehnisku iemeslu dēļ bieži tiek parādīts kā vienādmalu 90° leņķis – skujiņas daļa. Mēness zīme var būt ar nolocītiem galiem vai ielauztu vidu. Bieži ir sastopami arī kuplāki Mēness zīmes atvasinājumi, no kuriem populārākā ir zīme, kas ir veidota no divām 90° leņķī savienotām zīmēm. Pa pāriem savienotas zīmes parasti norāda uz simbolisko saistību ar auglības kultu.
Senās rakstu veidošanas tradīcijas liecina, ka simboli, kas saistīti ar debesu sfēru, bijuši goda tērpu rotājumi un rakstu hierarhijā ir ieņēmuši augstāku pakāpi. Par vienu no Mēness zīmes sarežģītākajiem atvasinājumiem uzskata arī Ūsiņa – pavasara auglības dieva simbolu. Latviešu ornamentu vidū sastopams arī t.s. Mēness krusts – ap apli vai četrstūri simetriski izvietotas četras Mēness zīmes. Šai zīmē varētu būt attēlotas četras Mēness fāzes. Mēness krustam piemīt sargātāja spēks.
Trešā svarīgākā debess spīdekļu zīme ir Zvaigzne. Tai ir liela nozīme tumsas un pazemes spēku atvairīšanā. Zvaigžņotajam rakstam latviešu ticējumos ir maģiska nozīme – tas pasargāja no ļauna. Zvaigžņu sega naktī sargā gulētāja dvēseli. Parasti rakstos sastopamā zvaigzne ir taisna un slīpa krusta salikums.
Zvaigznes visvienkāršākā forma ir krusts. Krusta zīme daudzām tautām ir gaismas un arī uguns simbols. Pagāniskajos ticējumos un maģiskajos rituālos bieži liela nozīme ir ierādīta krustam vai tā atvasinājumiem. Latviešu etnogrāfiskajos rakstos krusta zvaigznei ir četri, seši vai astoņi stari.
Sevišķi grezns Zvaigznes variants ir rīta zvaigznes simbols – auseklītis. Tā ir zvaigzne ar astoņiem stariem un simbolizē gaismas uzvaru cīņā ar tumsu. Auseklīti uzskata arī par spēcīgāko lietuvēna krusta variantu, jo tas jāuzvelk ar vienu līniju, turklāt tas jādara noteiktā laikā, nevienam neredzot. Parasti to dara Ziemassvētku vakarā, Vecgada vakarā vai Jāņu vakarā. Zīme sargā un nelaiž klāt tumsas spēkus, burvjus un ļaunus cilvēkus. Folklorā Auseklis minēts gan kā Dieva dēls, gan kā zvaigžņu skaitītājs, gan arī kā saules meitas līgavainis. Interesanti, ka Auseklīti kā astoņstūrainās zvaigznes sinonīmu sākuši lietot latviskā ornamenta pētnieki 30. gados. No literatūras tas arī izplatījies tautā.
Otrs pazīstamākais Zvaigznes zīmes atvasinājums ir sešstūrainā zvaigzne, kas bieži redzama uz koka izstrādājumiem. Sešstūru zvaigzne bieži tiek ietverta aplī un līdz ar to domas dalās – tā ir Zvaigznes vai Saules zīme. Arī lietuvēna krusts tiek uzskatīts par Zvaigznes zīmes atvasinājumu.
Arheoloģiskajos materiālos zvaigznes motīvs parādās tikai ap 16.gs. Zvaigznes zīme vairāk izplatīta somugru tautām, tāpēc Latvijas teritorijā tā biežāk sastopama lībiešu apdzīvotajās teritorijās.
Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco Tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3.-4.gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.
Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – Pērkona krusts, Uguns krusts, zaru krusts vai svastika. Pērkona krusts jeb Uguns krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Uguns krusts ir saistīts ar Sauli, Laimu (tāpēc to reizēm sauc arī par Laimas krustu) un Pērkonu, tādēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos u.c. šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.
Pērkona krusts ir ļoti spēcīga un populāra zīme visā pasaulē, pazīstama jau vismaz 5000 gadus. Negatīvais ir tas, ka bieži tā tiek asociēta ar nacistu kustību 30. gados Vācijā. Nav šaubu, ka Hitlers ir piešķīris šai zīmei nelabu slavu vēl uz ilgiem laikiem, tomēr vajadzētu mācīties atšķirt Pērkona jeb Uguns krusta pielietojuma gadījumus – kur tas ir domāts, atbalstot neonacistus, bet kur cienot un lietojot savas tautas kultūras mantojumu. Atliek vienīgi nožēlot, ka tik daudz cilvēku mūsdienās vēl joprojām tik slikti pārzin vēsturi un etnogrāfiju.
Jumis ir auglības zīme, ar to saistīti dažādi labības pļaujas un ražas rituāli. Grafiski Jumja zīme atgādina divus sakrustotus kāsīšus vai burtu W. Viena no versijām varētu būt, ka šī zīme veidojas savienojot Māras zīmi ar Dieva zīmi. Jumja zīme ir atrasta uz ļoti seniem priekšmetiem, arī uz svētakmeņiem.
Par Jumja mājvietu tiek uzskatīti divi kopā saauguši ziedi vai rieksti, gan tradicionāli arī divas labības vārpas – Jumim viss padodas dubulti. Jumi mēdz glabāt istabā goda vietā, kā arī jaunu meiteņu pūra dibenā. Zīmes grafiskajam attēlam ir sastopami ļoti daudz dažādi varianti, no kuriem daļa var būt grūti atpazīstami. Bieži tiek ieausta jostās, to iecērt virs durvīm, pagrabiem, klētīm, skapjiem. Tāpat bieži, gatavota no koka, Jumja zīme tiek novietota spāru galos, tādējādi nodrošinot bagātību un saticību mājās.
Simbolizē gudrību un zintniecību. Zalktis tiek uzskatīts par svētu dzīvnieku, kam pieejama visa gudrība. Visspēcīgākais esot baltais zalktis.
Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra mēdzot iemiesoties čūskā. Māras zīme sevī ietver arī Veļu mātes simbolu un zalktis savukārt ir cieši saistīts ar veļu pasauli. Zalkša zīme bieži ir sastopama sieviešu apģērbos un uz pirts lietām. Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes simbols, jeb kā svēta dzīvnieka, pazemes valstības simbols. Zalkša zīme pēc uzbūves ir līdzīga ugunskrusta zīmei, bet nav pareizs uzskats, ka krustojot divas Zalkša zīmes var iegūt ugunskrustu.
Ūsiņa zīme ir līdzīga diviem ar mugurām pretī saliktiem E burtiem vai atslēgai.
Ūsiņa zīme apzīmē senākā gaismas dieva Ūsiņa zirgus, Saules vedējus. Spriežot pēc folkloras materiāliem Ūsiņš ir gaismas dievs un zirgu aizgādnis. Ūsiņu dažkārt dēvē par tēvu, tiek minēti arī viņa dēli. Senākos priekšstatos Ūsiņš pieder pie debesu dievībām.
Pamazām priekšplānā izvirzās Ūsiņa saistība ar pavasari, zemnieku jaunā gada dzīves rituma sākumu un ar viņa rūpēm par zirgiem.
Ūsiņa zīme ir visbiežāk sastopama cimdos. Šādus cimdus sauc par atslēgaiņiem, un tie valkātājam dod īpašu veiksmi ceļā. Ūsiņš būtībā ir jaunākas dievības – Jurģa – senais nosaukums. Tāpēc Ūsiņa diena tiek svinēta 23. aprīli, kad arī pirmo reizi laida zirgus pieguļā, upurēja Ūsiņam gaili un rīkoja Ūsiņa tirgus zirgu pirkšanai un pārdošanai.
Šīs zīmes tad varētu arī uzskatīt par galvenajām seno latviešu maģiskajām zīmēm. Tomēr tas ir tikai īss ieskats seno zīmju rakstos, jo eksistē vēl daudz un dažādas zīmes, piemēram: Lietuvēna krusts (5, 8 vai 9 staru zvaigzne), Jāņa zīme, taisnais krusts, slīpais krusts, Saules krusts, Krusta zvaigzne jeb Akas zīme, Putna zīme, Krivulis, Mēness krusts, Mārtiņgailis utt. Eksistē jau nosauktu zīmju dažādas kombinācijas, piemēram: Savērstais Uguns krusts, Sazarotais Laimas krusts, Dubultjumis utt. Senajā latviešu mitoloģisko zīmju kopumā, šo dažādo zīmju veidu un variāciju ir tūkstošiem. Bet varbūt tās ir paliekas no mūsu senču senās rakstības, kas gadsimtu gaitā iekarotāju pūļiem veļoties pāri mūsu zemei ir nogrimusi aizmirstībā? Cerams, ka varbūt tomēr kādreiz nākotnē šim noslēpuma priekškaram tiks pavērta kaut maza maliņa.