Latviešu strēlnieku stāsts

Daugavgrīvas cietokšņa latviešu bataljonu karavīru varonīgajām cīņām un panākumiem pie Jelgavas Ruļļu kalniem 1915.gada 2. un 3. maijā bija liela militāra un politiska nozīme. Vācieši negaidītās pretestības un itāliešu draudu dēļ Dienvideiropā atteicās no nodoma doties Rīgas virzienā. Latviešu tautā radās ārkārtīgs lepnums un sajūsma.

2. jūnijā kvēlais latviešu patriots domnieks Jānis Goldmanis sagatavoja ar ģen. Potapova palīdzību sagatavoja lūgumrakstu virspavēlniekam latviešu vienību dibināšanai, ko atbalstīja 30 augsti krievu virsnieki ar saviem parakstiem. Ģen. Potapovam par šo atbalstu latvieši pasniedza zelta zobenu. 10.jūnijā domnieks Goldmanis savu lūgumrakstu nodeva lielkņazam Nikolajam Nikolajevičam. Viņš aizrādīja uz latviešu karavīru spējām, izturību, briesmu nicināšanu, inteliģenci un uzvaras dziņu. Valdībai nebija jāatgādina Rīgai draudošās briesmas.

2. jūlijā Ziemeļrietumu frontes vadība principiāli nolēma formēt latviešu bataljonus. Uz virspavēlnieka mītni aizsauca Jāni Goldmanis un paziņoja viņam ne tikai labvēlīgo atbildi uz viņa lūgumrakstu, bet arī solīja latviešiem plašu autonomiju, latviskus uzrakstus uz karogiem, latviešu krūšu zīmi karavīriem un latviešu komandas valodu.

Nolēma formēt astoņus bataljonus – 1.Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras. Katrā bataljona pamatā būtu zināms skaits Daugavgrīvas cietokšņa bataljonu karavīru. Pirmos divus bataljonus formētu Daugavgrīvas cietoksnī, pēc kam nodotu Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka rīcībā. Latviešu brīvprātīgie zvērētu uzticību Krievijas ķeizaram un baudītu parastās karavīru tiesības. Bataljoni bija paredzēti tikai darbībai kara laikā.

Latvju strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja darbu sāka 10. augustā. 12. augustā Rīgā un Valmierā sāka darboties komisijas brīvprātīgo pieņemšanai. Parasti pieņēma 17 – 35 gadus vecus vīriešus, pielaižot arī izņēmumus. Tautas sajūsma bija liela. Neskaitot uz bataljoniem pārceltos karavīrus, 1915. un 1916. gadā tajos iestājās 8 000 brīvprātīgo. Viņu motīvi bija – nacionāla sajūsma, naids pret vāciešiem, bēgļu gaitas, bada posts vai vienkārši krievu valodas nezināšana. Latviešu bataljonos iestājas arī latgalieši un vēlāk pat lietuvieši un igauņi, jūtot kopīgas saites un cenšoties palikt savas dzimtenes tuvumā.

25.augustā bataljonos ieradās pirmie virsnieki – ģenerālštāba kapteinis Rūdolfs Bangerskis un poručiks Frīdrihs Briedis, kuriem sekoja Ludvigs Bolšteins. Viņiem vēlāk bija liela nozīme. Bangerskis – liela auguma, platiem, platiem pleciem, stingru gaitu, asu skatu, noteiktu valodu. Līdzīgi ģenerālštāba pulkvedim Auzānam un daudziem citiem latviešu virsniekiem viņš pameta labu posteni krievu armijas daļās un spīdošas karjeras iespējas, lai būtu kopā ar saviem tautiešiem. Dzimis Krievijā, nabadzīgā latviešu kolonista ģimenē, runājot smagā izloksnē, Frīdrihs Briedis centās spīdēt kaujas laukā. Viņš bija drošsirdīgs, pārgalvīgs, fatālistisks dēku alcējs – kaujinieks, kas bieži nerēķinājās ar realitātēm. Ieguvis augstākos iespējamos pagodinājumus krievu armijā, viņš tagad centās padarīt latviešu karavīrus tikpat leģendārus kā viņš pats. Viņš mācēja karavīrus apvienot un sekmīgi vadīt visbīstamākajos, bieži vien nevajadzīgos pasākumos. Tā kā viņš sevi netaupīja, karavīru viņam uzticējās. Latviešu strēlnieku daļās radās daudzi viņam līdzīgi drošsirdīgi un avantūristiski latviešu kaujas virsnieki, kas cīnījās par idejām.

Ap 1915.gada 10.oktobri vācieši Rīgas frontē bija sasnieguši Olaini, labo spārnu izvirzījuši līdz Doles salas austrumu krastam un ar kreiso spārnu nokļuvuši gandrīz līdz Babītes ezeram. Tālāko virzīšanos apturēja purvi, kurus varēja pāriet tikai ziemā vai ļoti sausā vasarā, vai arī pa šauru zemes strēmeli, pa kuru virzījās Olaines – Rīgas dzelzceļa līnija un šoseja.

16.oktobrī vācieši pārrāva krievu fronti gar Jelgavas – Rīgas un Bauskas – Rīgas šoseju, ieņēma labi izbūvētās krievu pozīcijas pie Garozas upes, pārgāja Misas upi un ieņēma priekštilta pozīcijas pie Plakaniem. Tajā pašā laikā viņi ievirzījās Tīreļa purvā dienvidos no Babītes ezera. Vācu spēki pārgāja arī Ķekavas upi, stāvoklis bija ļoti nopietns.

21. oktobrī par Rīgas nocietinātā apgabala komandieri iecēla ļoti drošsirdīgo, panslavisma ideju iedvesmoto bulgāru ģenerāli Radko Dimitrijevu. Tā kā viņa dzimtene tagad cīnījās vācu pusē, viņam bija piespriests nāvessods par tēvijas nodevību. Kā korpusa un armijas komandieris viņš Pasaules karā bija ļoti vājš. Būdams neuzmanīgs un slikts organizators, viņš mētājās skaļām frāzēm, sacerēja garus, bezsaturīgus ziņojumus un pavēles un nāvē dzina tūkstošiem cilvēku nemākulīgi sagatavotās operācijās. Iecelts par mierīgas frontes komandieri, viņš joprojām alka slavas un plānoja jaunas ofensīvas vietā un apstākļos, kur bija ieteicama pasivitāte. Tā kā Olaines rajonā bija visgrūtāk uzbrukt, vācu nākamo uzbrukumu varēja sagaidīt telpā starp Babītes ezeru un jūru vai Ikšķiles – Ķekavas rajonā. 23.oktobrī abu pirmo latviešu bataljonu komandieri kapt. R. Bangerski 12. armijas štābā iepazīstināja ar stāvokli. Uz apdraudētajām vietām izsūtīja 1. Daugavgrīvas bataljonu. 25. oktobra tumšā naktī un lietainā naktī, vācu gaisakuģim SL – 4 bombardējot Rīgas tiltus un dzelzceļus, 2. un 3. rota devās uz fronti. Negulējuši un neēduši, šo rotu karavīri, bez ložmetējiem, līdz ceļiem brienot pa Tīreļa purvu, izsita no pozīcijām 4 vācu landšturma rotas. 28. oktobrī svinīgi apbedīja pirmos 3 kritušos strēlniekus – Jēkabu Timmu, Andreju Stūri un Jāni Gavenasu. Naktī uz 30. oktobri kapteiņa Brieža 1. un 4. rota pie Plakaniem uzbruka stipri spēcīgākajam vācu 376. pulka bataljonam. Spīdošā operācijā latviešu strēlnieki pirmajās ugunskristībās apturēja vācu ofensīvu un izjauca viņu plānus.

Atzinību izpelnījās arī no 31.oktobra līdz 11. novembrim 2.Rīgas bataljons, kas cīnījās Slokas – Ķemeru telpā. 4. novembrī tam pievienojās 3. Kurzemes bataljons, kas varonīgās cīņās 10 dienās zaudēja 36 % sastāva ( 370 kritušo un ievainoto).

Latviešu strēlnieki sāka iepazīties ar divām raksturīgākajām parādībām. 6.novembrī krievu 38. družīna gļēvi pameta kapt. Brieža 2 rotas vienas kaujas laukā, izsalkušas un nosalušas sniegā un ledū. 10.novembrī latviešu strēlnieki bija spiesti noskatīties, kā krievu ģenerāļi bezjēdzīgi nepareizā vietā Ķekavas rajonā iegrūda 3. Sibīrijas divīziju, kas dažu stundu laikā pazaudēja 2 pulkus. Turpmāk krievu vienības bieži pameta latviešu strēlniekus vienus kā Rīgas, tā Krievijas pilsoņu kara frontēs. Tāpat tūkstošiem latviešu pazaudēja dzīvības nejēdzīgi plānotās operācijās.

22. un 24. novembrī kapt. Brieža rotas pierādīja latviešu karavīru neparasto drošsirdību un disciplīnu, stundām ilgi bez kustībām uzturoties ledus un sniega klātos klajumos ienaidnieka pozīciju priekšā un pārsteidzot pretinieku, pārraujot smagi nocietinātās pozīcijas. Latvieši uzbruka bez kādas artilērijas sagatavošanas. Briedis savus karavīrus mudināja: “Latvji, pierādīsim, ka pavisam neesam bijuši 700 gadīgi vaidinieki. Parādīsim, ka mūsu zobeni nav ierūsējuši.” Viņš pārmeta loku uz seno pagātni, kad latviešu karavīri 100 gadu bija cīnījušies pret tehniski daudz pārāku pretinieku. Uzbrukumos latvieši vienmēr saņēma gūstekņus un ložmetējus.

1915. gada beigās un 1916. gadā ierindā stājās arī 4. Vidzemes bataljons pulkv. leitn. E. Paula, vēlāk pulkv. A. Zeltiņa vadībā, 5. Zemgales bataljons – pulkv. Jukuma Vācieša, 6. Tukuma bataljons – pulkv. leitn. Lielgalvja, 7.Bauskas – kapt. Baltiņa, vēlāk pulkv. Andreja Auzāna, 8. Valmieras – kapt. Imaka, vēlāk pulkv. G. Franča vadībā. Tērbatā izveidojās arī Rezerves bataljons kapt. Cināta, vēlāk pulkv. Kārļa Goppera vadībā. Nodibinājās arī strēlnieku lazarete. Frontē atradās 10 000 – 12 000 strēlnieku.

Tā kā vācieši 1916. gada 21. februārī bija sākuši vislielākā mēroga uzbrukumu pie Verdenas, kas varēja sagraut visu Rietumu fronti, franči izmisīgi lūdza krievus sākt ofensīvu austrumos vācu spiediena samazināšanai. Vācu ģenerālis tādu varbūtību bija paredzējis, savelkot rezerves pie Daugavas.

13. martā Nikolajs II pavēlēja uzbrukumu Ziemeļu un Rietumu frontē sākt 18. martā ar 12, 4 un 3.armijas 555 bataljoniem pret vācu 200 bataljoniem. Uzbrukuma smagumpunkts būtu telpā no Jēkabpils līdz Smurgainei 250 km platumā.

Atskaitot Nāves salā esošo 4. Vidzemes bataljonu, Ķekavas frontē sapulcināja visas latviešu strēlnieku vienības, 10 000 – 12 000 vīru. Galvenajā trieciena grupā bija 51. Sibīrijas bataljons un pulkv. leitn. Jāņa Franča vadībā 1.un 2. latviešu bataljons 40 smago un 2 vieglo lielgabalu atbalstā.

Kaut gan 12. armijas pirmajā triecienā 21. martā bija jādodas 1.un 2. latvju strēlnieku bataljonam, 51. un 52. Sibīrijas strēlnieku un 484. pulkam, sekojot 5., 6. un 7. latvju bataljonam un 50. sibīriešu pulkam, faktiski cīnījās tikai latvieši un 51. sibīriešu pulks. Plkv. Franča vadībā latvieši Bauskas šosejas rajonā gan ieņēma pirmās vācu aizsardzības līnijas, bet palīgspēku nepienākšanas pēc viņiem bija jāatkāpjas. 13. Sibīrijas div. Komandieris ģen. Efirovs vainu centās uzvelt latviešiem. Ģen. Radko Dimitrijevs pavēlēja plkv. Vācietim ar 5., 1. un 2. bataljonu uzbrukumu turpināt, bet plkv. leitn. Francis un kapt. Bangerskis atteicās savus karavīrus sūtīt tīši nāvē. Kaut arī Vācietis pavēlei nepretojās, ģen. Radko Dimitrijevs pats bija spiests pavēli atcelt artilērijas šāviņu trūkuma dēļ. Neizdevās arī 7. Bauskas bataljona, 12. un 50. sibīriešu pulka uzbrukums Plakanu rajonā. Latviešu modernās Winchester tipa šautenes ziemas kaujas apstākļos bija nelietojamas. Tā kā krievi savus granātu krājumus bija izšāvuši jau kaujas sākumā, latvieši vācu pozīciju priekšā palika bez aizstāvības. Viņu zaudējumi bija veltīgi…

Marta ofensīvas neveiksme radīja latviešu karavīros morālisku krīzi. Viņi bija zaudējuši 166 kritušos, 95 ievainotos un 10 bez vēsts pazudušos, pavisam kopā 369 vīru ( pēc citām ziņām pat 656 vīrus). Jaunajiem latviešu virsniekiem visumā nebija ne iespējas, ne drosmes kritizēt augstāko komandieru pavēles.

Nodevībai un spiegošanai bija neapšaubāmi liela loma, bet ne mazāka nozīme neveiksmīgajā pasākumā bija sliktajai plānošanai, pēkšņajam atkusnim, pārāk lielu rezervju glabāšanai aizmugurē, pārliecīgam šāviņu patēriņam kaujas sākumā un apstāklim, ka atsevišķas karaspēka daļas nevēlējās cīnīties un pameta kaimiņu daļas bīstamā stāvoklī ienaidnieka ielenkumā. Ģen. Radko Dimitrijevs godīgi ziņoja, ka “latvieši stāv augstāk par jebkuru kritiku, un ne viņu vainas dēļ operācijas neīstenojās līdz galam”.

5.julijā akciju sāka ģen. Kuropatkins ar 12., 5. un 1. armiju dienvidos no Daugavpils. Naktī uz 5. jūliju ģen. Radko Dimitrijevs pavēlēja 7. Bauskas bataljonam un 12. sibīriešu pulka II bataljonam uzbrukt atklātā vietā muklainā apvidū starp Katrīnas muižu un Smerdūkļa purvu dzelzsbetona ložmetēju ligzdu, augstiem vaļņiem un daudzām dzeloņstiepļu žogu rindām aizsargātu blindāžu veidotām vācu pozīcijām, aiz kurām bija vēl otras un trešās pozīcijas. Zaudējot 50 kritušos un 325 ievainotos, baušķenieki pārvarēja visus aizsprostus, ielauzās vācu pozīcijās, saņēma 40 gūstekņus, atsita ienaidnieka pretuzbrukumu un tad atkāpās. Spīdošu karjeru pametušais, labi izglītotais un neparasti enerģiskais bataljona komandieris, ģenerālštāba pulkvedis, ģeodēts un bij. Taškentas observatorijas priekšnieks Andrejs Auzāns pierādīja, ka ir iespējams ieņemt par neieņemamām uzskatītās vācu pozīcijas.

Kuropatkins nolēma sākt uzbrukumu 16. jūlijā Katrīnmuižas rajonā dienvidrietumu virzienā 2 triecienu grupās 67 bataljonu stiprumā. Ja operācija izdotos, vācu spēkus atrautu no Daugavas līnijas, Rīgas – Daugavpils dzelzceļu atkal varētu netraucēti lietot un vācu spēkus apdraudētu bīstams ķīlis starp Rīgu un Jaunjelgavu. Galvenajā uzbrukuma rajonā starp Bauskas lielceļu un Plakaniem izvietoja 45 000 vīru ( to vidū 7 500 latviešu).

Krievu uzbrukumu sagatavošana un vadība bija ļoti nemākulīga. 18. jūlijā no plkst. 8.00 –12.00 104 lielgabali savandīja purva dūņas, granātām bieži nemaz nesprāgstot, vāciešiem nekādus zaudējumus nenodarot un norādot tikai paredzētās uzbrukumu vietas. Skaitliskā ziņā par vāciešiem vairākkārt spēcīgākās krievu grupas nenoraidīja vienā spēcīgā koncentrētā uzbrukumā, bet pakāpeniski – skaidrā nāvē. Uzmanīgie pulkveži A. Auzāns un A. Lielgalvis jau iepriekš bija izsūtījuši izlūkus, kas sagatavoja ejas vācu aizsprostos. 3. Sibīrijas divīzija paļāvās uz artilērijas atbalstu un tādēļ vācu pozīciju priekšā, iestigusi muklājos, zaudēja pusi sava sastāva. Tā kā krievu 121.divīzija nebija spējīga palīdzēt, 6. Tukuma bataljons, izlauzies cauri divām vācu pozīcijām, trešajā pazaudēja 75 % sastāva. Tukumnieki sešas dienas bija spiesti pavadīt pretinieka pozīcijās, atvairot pārāku spēku uzbrukumus. Pulkvedis Lielgalvis draudēja sibīriešu divīzijas komandieri ģen. Trikovski sūdzēt kara tiesā par nemākulīgu vadību. Kopā ar 12. sibīriešu pulka bataljonu atbalstot tukumniekus, 7. Bauskas bataljons zaudēja 28 % sastāva. 121. krievu divīzijas atbalsta trūkuma dēļ arī 1. Daugavgrīvas bataljons Klāvu kalnā pazaudēja 350 vīrus. No 6. bataljona 1500 vīriem atgriezās tikai (!) 6 virsnieki un 258 instruktori un kareivji. Jūlija ofensīvā (no 16. – 23. jūlijam) 12. armija pazaudēja pavisam 28 755 vīrus ( 1690 latviešus).

Pēc šīs mācības krievi no ofensīvām Ziemeļu frontē atteicās. Latviešu strēlnieki pēc jūlija kaujām bija jau daudz vairāk pazīstami. Krievu laikraksti viņiem veltīja jūsmīgus rakstus, kas savukārt radīja interesi Rietumu sabiedrotajos.

Krievu lielās atkāpšanās laikā 1915. gadā bija paredzēts atstāt arī Ikšķiles priekštilta rajonu. 2 aizkavējušās krievu rotas tomēr bija spiestas nocietināties Daugavas kreisajā krastā Līves muižas rajonā. Vācieši ierakās augstienē, kas pārvaldīja šo rajonu. Vācu ofensīvai izbeidzoties, krievu vadība uz Līves muižu nosūtīja vēl 2 rotas, cerot, ka 1 – 2 bataljoni artilērijas atbalstā no labā krasta spēs šo priekštilta pozīciju noturēt. Krievu ofensīvas gadījumā šeit koncentrēti spēki varētu Baldones virzienā atšķelt vācu spēkus, kas atradās Olaines, Slokas un Tukuma rajonā, kā arī atšķirt vācu Jaunjelgavas un Rīgas grupu vienu no otras. Apmēram 2 km2 plašo, labi nocietināto pozīciju, ko trīs pusēm ielenca vācu spēki un no ceturtās plata Daugavas straume atšķīra no krievu spēkiem, latvieši nosauca par Nāves salu tur notikušo asiņaino kauju dēļ. 1916. gada februāra vidū uz Ogres rajonu 36. korpusa rīcībā nosūtīja 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu. Martā vācieši sāka Ikšķiles priekštilta nocietinājumus apšaudīt. Artilērijas uguns kļuva sevišķi spēcīga naktī uz 5. aprīli. Krieviem šajā rajonā nebija ne pietiekamu kājnieku, ne artilērijas spēku. 13.aprīlī Slokas kaujās smagi cietušo 3.latviešu bataljonu, papildinātu ar 400 brīvprātīgajiem jaunekļiem, nosūtīja nomainīt Nāves salā esošo 12. sibīriešu pulka bataljonu. 14. aprīlī sākās latviešu strēlnieku Golgatas ceļš. Nāves salā bija 3 km dziļa nocietinājumu sistēma. Krievu garnizonā bija 2 bataljoni ( 3 000 – 4 000 vīru), kurus ik pa 3 nedēļām nomainīja rezerves no pretējā krasta. Tā kā tilts pār Daugavu bija sagrauts, satiksme notika naktīs ar 3 kuģīšiem un 5 liellaivām, vēlāk arī pa pontonu tiltu. Daugavas labajā krastā bija 12 krievu baterijas ar 40 smagiem un viegliem lielgabaliem. No vācu pozīcijām krievu pozīcijas bija pārredzamas “kā uz delnas”, kādēļ krievi bija spiesti dziļi ierakties. Latvieši atradās sliktākajās pozīcijās Nāves salas rietumu daļā granātu izrakņātās ģipša lauztuvēs un akmens bedrēs 120 – 600 m no vāciešu pozīcijām. Krievi atradās austrumu daļā labākos apstākļos 1 km no vācu pozīcijām. Šķirti no pārējās pasaules, 1 500 latviešu strēlnieku smagā cīņā aizstāvēja nelielu stūrīti Zemgales zemes, izturot vairākkārtējus smacējošo gāzu uzbrukumus, šrapneļu un granātu viesuļuguni. Viņu priekšā un sānos bija pārspēkā esošie vācieši, aizmugurē platās Daugavas tumšā straume. Tikai īsi pirms rīta ausmas viņi varēja sazināties ar biedriem otrā krastā, saņemt apgādi un palīgspēkus, kā arī aizsūtīt kritušos cīņas biedrus. Nāves salā trūka vietas dzīvajiem, kur nu vēl mirušajiem.

Aizmugures rajonā bija labi noorganizēts vācu spiegu un aģentu perēklis. Maijā vācu artilērija iznīcināja 2 satiksmes kuģīšus, bet 16. jūnijā spēcīga vētra pārpludināja Nāves salas ierakumus un satiksmes eju sistēmu, daļu blindāžu un patvertņu. Strēlniekiem bija ne tikai jāstāv, bet arī jāguļ ūdenī.

1916. gada 8.oktobrī no plkst.4.30 – 6.00 rītā vācu 105.divīzijas gāzu uzbrukumā ( 300 baterijas ar 20 baloniem katrā) Nāves salā bojā aizgāja viens no labākajiem krievu pulkiem – 173. Kameņeckas kājnieku pulks ģen. Kuļešina vadībā. Tā nomainītais pulks nolaidības dēļ bija paņēmis līdz visas gāzu maskas. Dzīvi palikušie karavīri savas pozīcijas aizstāvēja līdz pēdējam elpas vilcienam. Krievu vadība cerēja, ka gāzu viļņi nesasniegs Daugavas labo krastu. Diemžēl, arī tur gāzēs smagi cieta tāpat bez gāzu maskām atstātie pulki. Gāzu viļņi sasniedza pat Gulbju ezeru. 44.divīzijas komandieris pavēlēja 2.Rīgas bataljonam nomainīt 173. pulku un palīdzēt 175. pulkam. Bataljona komandieris kapt. Kļaviņš atteicās doties uz posta vietu, iekams 37. korpusa vadība viņa vīriem nesagādās jaunas gāzu maskas. Īsā laikā korpusa vadība “atklāja” 40 000 gāzu masku, kurām jau sen bija jābūt karavīru rīcībā. Vakarā latviešu 2. bataljons devās pāri Daugavai. Otrā krastā latviešu strēlnieki redzēja grēdās sakritušus mirušos krievu karavīrus. Granātu sprādzienos un raķešu uzliesmojumos atblāzmojās zaļganu vielu pārklātas, šausmīgi atņirgtas sejas. Satiksmes ejas bija līķiem pārpildītas. Mirstošo cilvēku ķermeņi locījās un gārdza. Latvieši soļoja šausmās pārvērstām sejām un sakostiem zobiem. Komandanta blindāžā saindētais ģen. Kuļešins ziņoja, ka 2 000 cilvēku jau miruši, bet atlikušie vēl turot pozīcijas. Viņu vietās stājās latvieši. Smagos kaujas apstākļos visu nakti uz Nāves salu veda pulverizātorus, skābekli un citus glābšanas līdzekļus. Šeit strādāja visi 44. divīzijas ārsti. Latviešiem jaunajās maskās bija grūti elpot. Daudzi norāva maskas, lai labāk mirtu gāzu saindēti nekā no skābekļa trūkuma. 9. oktobra rītā atklājās drausmīgs skats. Saindētie karavīri, kas vēl naktī kauca un raustījās drausmīgās sāpēs, tagad bija sastinguši. Caur gāzu masku acenēm latviešu strēlnieki redzēja, ka viņiem apkārt viss bija miris – zāle, koki, ļaudis, putniņi un zemnīcu peles. Viss bija zaļā nāvekļa apklāts – šautenes, katliņi, apģērbu pogas, zābaki un bārdainās, izķēmotās sejas. Ap mirušo atņirgtajām mutēm bija balti putu vainagi. Pāri Daugavai lēni slīdēja miroņiem piekrautās laivas. Vācieši, vērodami briesmīgo skatu, pārtrauca apšaudīšanu. Brāļu kapos pie Tīnūžiem apbedīja 173. pulka 1 470 un 174. un 175. pulka 3 000 karavīrus. Rīgas bataljons zaudēja 20 mirušos un 120 savainotos, turpretī vācu 129. pulks tikai 9 mirušos un 41 savainoto. Nāves salā tagad turējās 3 bataljoni.

24.oktobrī 2. bataljonu pārvietoja mierīgākā sektorā no Ikšķiles līdz Ogrei. Laikā no1916. gada 14.aprīļa līdz novembrim abi latviešu Nāves salas apsardzības bataljoni bija zaudējuši 1 800 vīru, ieskaitot 300 kritušos. 3. bataljons vien zaudēja 12 virsnieku un 660 strēlnieku. Latviešu Nāves salas epopeja bija beigusies. Salu turpināja sargāt krievu vienības.

Krievu virspavēlniecībā un Ziemeļu frontē 1916. gada augustā atkal sāka pārrunāt plānus par jaunu mēģinājumu pārraut vācu fronti pie Rīgas. Paredzētajā ofensīvā cieņu ieguvušajām latviešu vienībām bija lemta liela loma. Vairāki redzami latviešu sabiedriskie darbinieki centās ietekmēt ģen. Radko Dimitrijevu, lai galvenajam triecienam izmantotu tieši latviešu daļas, kuru uzdevums būtu atbrīvot Jelgavu. Dimitrijevs paļāvās uz latviešu strēlniekiem un oktobrī pavēlēja apvienot viņu pulkus brigādēs ofensīviem mērķiem. Arī ģen. Ruskim nebija iebildumu pret operācijām, ja tās būtu vietēja rakstura. 30.decembrī bija jānotiek izšķirīgajai krievu vadības apspriedei operāciju izlemšanai. Tieši tajā dienā kāds krievu kņazs nogalināja cara ģimenes draugu un Krievijas “ļauno garu” Grigoru Rasputinu. To padzirdējis, augstākais virspavēlnieks Nikolajs II pameta sēdes dalībniekus vienus. Vietā atstātais ģen. Gurko nevēlējās uzņemties atbildību par tik svarīga lēmuma pieņemšanu. Sanāksmes dalībnieki nolēma nesākt nekādas liela stila operācijas, bet vietēja rakstura pasākumus tikai tad, ja sabiedrotie 1917. gada janvāri vai februārī vienlaicīgi sāktu uzbrukumus citās frontēs. Ģenerāļi Ruskis un Dimitrijevs atcerējās iepriekšējā gada pieredzi, kad krievu pavasara ofensīva iestiga pārpludinātajos laukos un dubļu jūrā. Rīgas frontē uzbrukuma varēja sākt tikai ziemas vidū, kad plašie purvi bija pārsaluši un pārejami. Ģen. Radko Dimitrijevs atcerējās latviešu panākumus, pēkšņos nakts uzbrukumos bez artilērijas sagatavošanas pārraujot par neieņemamām uzskatītās vācu pozīcijas. Viņš cerēja, ka varētu veikt arī plašā mērogā, sevišķi krievu Ziemsvētkos, kad vācieši uzbrukumu gaidītu vismazāk. Tā kā latvieši bija noilgojušies atbrīvot savu dzimteni, viņi varētu izdarīt galveno triecienu…

Šāda avantūrā varēja ielaisties komandieris bez atbildības sajūtas, kuru interesētu tikai viņa vārda pieminēšana. Ģen. Radko Dimitrijevs jau bija iznīcinājis krievu 3. armiju. Tāds pats liktenis varēja draudēt 12. armijai. Bulgāru ģenerālis simpatizēja mazajai latviešu tautai, bet tas nenozīmēja, ka viņš savu karjeru ziedotu latviešu interesēm. Latviešu strēlniekiem bija jāziedo savas dzīvības viņa karjeras labā. Viņa skaļās, jūsmīgās runas un garie, bezsaturīgie liecināja par viņa raksturu.

Pirms ofensīvas sākuma Radko Dimitrijevs tikai latviešu daļām nosūtīja napoleonistiskā stilā sarakstītu, pārspīlētu pavēli nr. 1000, atgādinot, ka uz slavenajiem latviešu strēlniekiem raugās ne tikai latviešu tauta, bet visa Krievija cerībā un sajūsmā, un uzaicināja viņus atbrīvot savu dzimteni. Bangerskim jautājot par nepieciešamajām rezervēm uzbrukuma atbalstīšanai, Radko Dimitrijevs 4. janvārī neatbildīgi apliecināja, ka esot 3 korpusi, kaut gan faktiski bija tikai 1 latviešu pulks un 1 sibīriešu brigāde. Naktī uz 5. janvāri ( 23. decembrī v.st.) bija neparasti auksts. Plašie purvi bija ledus klāti. Spēcīgs sniegputenis apgrūtināja pulku pārvietošanos izejas pozīcijās. Klusi strādāja balti ģērbti aizžogojumu pārvarētāji, veidojot ejas sarežģītajā vācu aizsprostu sistēmā. Dažās vietās bija līdz 10 dzeloņstiepļu aizsprostu līniju, kurās bija iepludināta pat elektriskā strāva. Aiz šīs joslas atradās plats un dziļš grāvis, no kura bija grūti izkļūt. Aiz grāvja atradās 9 pēdu augsti vaļņi, ar ūdeni nolieti un ledus kārtas pārklāti. Aiz vaļņiem atradās vācu ložmetēju ligzdas un koka un dzelzsbetona bunkuri, kuros ērtos apstākļos uzturējās vācu karavīri. Vācieši sekmīgi izmantoja visus dabīgos šķēršļus un smilšu salas plašajos purvos savai aizsardzības sistēmai.

Dzeloņstiepļu aizžogus bija pavēlēts pārraut laikā no plkst. 4.30 – 5.00 un uzbrukumu sākt plkst. 5.00, bet daži latviešu un sibīriešu komandieri, pavēli ignorēdami, aizsprostu iznīcināšanu sāka jau plkst. 1.00 un 2.00. Tā kā 7.pulka kustības atklāja vācu izlūki, Goppers bija spiests sākt uzbrukumu stundu pirms kaujas sākuma. Šī iemesla dēļ arī 1. pulks kauju sāka plkst. 4.40. Plkv. Vācietis, gribēdams savus vīrus taupīt, 5. pulku iesaistīja kaujā tikai plkst. 5.15. Tam bija liktenīgi rezultāti. Neraugoties uz pārsteiguma momenta izjukšanu, vācieši vēl neticēja, ka sākusies ofensīva. Kaut gan īsi pirms uzbrukuma sākuma savu posteni bija atstājis 1.pulka I bataljona komandieris Fr. Briedis, lai personīgi apklusinātu trokšņotājus 2. pulkā aizmugurē, dzirdot kaujas troksni 7.pulka rajonā, 1. pulka 3. rotas komandieris Pēteris Dardzāns uz savu atbildību pavēlēja daugavgrīviešu bataljoniem pāriet uzbrukumā. Izspraukušies cauri 10 –15 soļu platai ltn. Malcenieka vīru izveidotajai spraugai vācu aizžogu sistēmā, daugavgrīvieši varonīgā triecienā veica neiespējamo – pārvarēja visus šķēršļus un ieņēma vācu pozīcijas. Viņiem cieši sekoja rīdzinieki un kurzemnieki. Pēc šī kara vēsturē retā panākuma sākās neveiksmes. Kapteinis Dardzāns rakstīja: “ Nekāda komandēšana vai vadība vairs nebija iespējama tumsas un lielā trokšņa dēļ, jo vācu baterijas strādāja vienā laidā.” Latvieši gan bija lieliski trenēti pozīciju pārvarēšanā, bet ne manevrēšanā ienaidnieka teritorijā. Rotas un bataljoni izklīda un maldījās, turpinot cīņu ar atsevišķiem vācu posteņiem un baterijām, ka nedomāja padoties. 3. pulka II bataljons un 5. pulks kauju sāka novēloti un nespēja salauzt vācu pretestību. 5. pulks zaudēja pusi visu virsnieku. 1. pulka I bataljona komandieri Briedi smagi ievainoja, bet II bataljona komandieris Būriņš kaujā vispār nerādījās. 3. pulka I bataljona komandieris Rūdolfs Klintsons un 2. pulka I bataljona komandieris Ozoliņš savus ļaudis neveda cīņā pret Mangaļiem, kā bija pavēlēts, bet devās līdz daugavgrīviešiem Skangaļu virzienā. 3 latviešu pulku vienības saplūda, radās haoss un dezorganizācija. Dažu komandieru atbildības trūkuma dēļ galvenais vācu nocietinājums Mangaļi palika neieņemts, kaut tas bija jāveic sešiem no 16 uzbrucējiem bataljoniem. Vācu artilērijas uguns izpostīja sakaru līnijas ar latviešu I brigādes un divīzijas štābiem. Aizmirsdami Mangaļus, daļu komandieri sacentās, lai pirmie iegūtu kara laupījumā vācu 114. un 22. smagās artilērijas bateriju. Dažādo vienību dalībnieki savās atmiņās pasvītro, ka viņi pirmie ieņēmuši šīs baterijas. Mangaļu neieņemšanā atbildīgi ir plkv. Peniķis un Vācietis un jo sevišķi kapteiņi Klintsons un Ozoliņš. Krievu artilērija pārāk ātri izšāva savus munīcijas krājumus, uzvandot tikai muklājus un vāciešiem lielu postu nenodarot. I brigāde bija ietriekusies 7 – 8 km garā un 1 – 1.5 km platā maisā, kurā vēlāk atsevišķās vienībās iesūtīja arī palīgspēkus – sibīriešu 9. un 10. pulku. II latviešu brigāde izveidoja otru maisu. Izsisti no nocietinājumiem, vācu nelielie spēki varonīgi cīnījās atklātā laukā sniegā un salā. Ģen. fon Šolcs uz apdraudētajām vietām nosūtīja visus rezerves spēkus, ieskaitot ziņnešus, sapierus, zenitartilēristus un štābu sargus. Kaut gan sibīriešu palīgspēkiem un 3. Kurzemes pulka daļām beidzot izdevās ieņemt Mangaļus, sibīrieši sāka tukšot atrasto alkoholisko dzērienu krājumus un vācu spēkiem nebija grūti pusnaktī apcietināto vietu atkal atgūt. Jau iepriekš latvieši pazaudēja Skangaļus pa daļai piedzērušā komandanta kapt. Ozoliņa vainas dēļ. Plkv. Peniķim ar lielām grūtībām izdevās vairumu sibīriešu un latviešu no “ maisa” izvadīt. Pusnaktī vācieši šajā rajonā bija atguvuši gandrīz visas zaudētās pozīcijas. Latvieši bija saņēmuši pavēli tās atstāt. Lielā traģēdija galīgi satrieca plkv. Karlsonu. II brigādei veicās daudz labāk. Kaut gan 7. pulks bija spiests sākt kauju stundu pirms ofensīvas sākuma, varonīgā plkv. Kārļa Goppera vadībā baušķenieki pārvarēja vācu pozīcijas 4 km dziļumā un iegāja biezā mežā. Dziļajā sniegā bija grūti cīnīties. Kad strēlnieki sāka pagurt un atkāpties, stāvokli glāba pa pēdām sekojošais 8. Valmieras pulks. Abi pulki atradās vācu krustugunīs starp vācu Kalnciema un “ Mēles” nocietinājumiem. Sargājot šauro pārrāvuma vietu šo pulku aizmugurē, tukumnieki Anša Lielgalvja vadībā parādīja ārkārtīgu varonību. Sakari bija ļoti apgrūtinoši. Ziņnešiem bija jābrien 8 km pa dziļu sniegu līdz brigādes štābam. Mangaļu palikšana vācu rokās apdraudēja arī II brigādi. Tā kā 5. pulka stiepļu griezēji bija pārāk vēlu izsūtīti darbā, nokavējušies zemgalieši velti noasiņoja vācu pirmo pozīciju priekšā, zaudējot 776 vīrus, lielāko tiesu ievainotos. Atsūtītie 10. Sibīrijas pulka 2 bataljoni atteicās piedalīties kaujā. Sibīriešu atteikšanās doties kaujā, izklīšana un nedisciplinētība padarīja stāvokli vēl bīstamāku. Ģen. Misiņa palīgā sūtītā 4. atsevišķā kavalērijas brigāde iebruka pusaizsalušajā muklājā, bet 53. Sibīrijas pulka 4 bataljoni ieradās pārāk vēlu, tīši vilcinoties… …Olaines grupa varēja gūt panākumus, ja latvieši ieņemtu Mangaļus, bet latviešu II brigāde – ja krievi ieņemtu arī Ložmetēju kalnu. Abi nocietinājumi palika vācu rokās. I latviešu brigāde bija saņēmusi 8 vācu virsniekus, 1 granātu metēju, 2 tranšeju lielgabalus un 1 elektrisko staciju, zaudējot 2745 vīrus – 485 kritušos, 1898 ievainotos un 362 bez vēsts pazudušos. Latvieši bija cīnījušies varonīgi, bet lielais sals, nogurums, izsalkums un neziņa par stāvokli lielā mērā ietekmēja viņu cīņas sparu. Sākotnēji 16 latviešu bataljoni uzbruka 1 vācu zemessargu bataljonam, bet cīņas beigu posmā pie Mangaļiem vien bija 3.5 vācu bataljoni. No citiem frontes rajoniem pret latviešiem iesaistīja tikai atsevišķas rotas. Arī vācieši cīnījās atklātā laukā, bija nosaluši, izsalkuši un noguruši. Krievu vienību lielākā daļa izturējās nožēlojami, kauju atbalstot ar aurošanu no drošām pozīcijām. Vāji darbojās sakaru dienests un artilērija… Plkst. 17.00 3. Sibīrijas divīzijas komandierim ģen. Trikovskim uzdeva pārņemt latviešu divīziju no viņa bijušā apakšnieka un ienaidnieka ģen. Misiņa. Krievu augstākā vadība apzinājās skandāla iespēju sakarā ar neizdevušos operāciju, kurā tik smagi cieta latviešu brigādes. Uzskatot visu operāciju par latviešu inspirētu, vainu tagad centās uzgrūst viņiem. Visumā nevainīgajam latviešu ģen. Misiņam tagad bija jāziedo sava karjera dažu padoto komandieru un sibīriešu pulku kļūdu un pavēļu ignorēšanas dēļ. Būdams krietns vīrs, viņš vainīgos nenodeva tiesai. Savā ziņojumā viņš gan piemetināja, ka neko sev pārmest nevar un ka viņš ir darījis visu, ko varējis, nesaudzēdams savus spēkus un dzīvību. Viņš arī pasvītroja, ka viņam padotie 3. Sibīrijas divīzijas pulki neatradās vajadzīgajā līmenī. Īsi pirms pusnakts ģen. Misiņš nodeva Latviešu divīzijas vadību daudz vājākās 3. Sibīrijas komandierim. Mangaļi vairs nebija glābjami. Atlikās tikai izmantot II latviešu brigādes panākumus un mēģināt ieņemt smagi bombardēto “ Mēli”, pret ko bija koncentrēta galvenā kārtā 3. sibīriešu divīzija. Šīs divīzijas neveiksmīgais komandieris, kas bija skaudīgs un nelabvēlīgi noskaņots pret latviešiem, tagad nolēma viņus izmantot savas karjeras labā. Atskatā plkv. Vācietis secina, ka latviešu komandieriem bijis jāsaudzē savas vienības nacionāliem uzdevumiem nākotnē. Kaujas turpinājās līdz 11. janvārim, līdz likvidēja vācu “ Mēli” un ieņēma Ložmetēju kalnu.

Latviešu “dvēseļu puteņa” postaža bija briesmīga fiziski un garīgi. Bija iegūta 4 km²plaša teritorija purvos un mežos, bez satiksmes ceļiem. Jaunā fronte bija daudz garāka, bez ierakumiem un patvertnēm, kuras ziemas laikā purvos nevarēja iekārtot. Karavīriem stiprā salā bija jāslēpjas aiz sniega kupenām. Vācu jaunajā frontes līnijā bija virkne atbalsta punktu, kurus ar bāzēm savienoja ceļi. Kaujās no 5. – 11. janvārim I latviešu brigāde zaudēja 572 kritušos, 1946 ievainotos un 401 bez vēsts pazudušo, II latviešu brigāde – 408 kritušos, 1893 ievainotos un 213 bez vēsts pazudušos. Latviešu divīzija vispār zaudēja 5433 vīrus (980 kritušos). Latviešu divīzija zaudēja 20 % virsnieku ( 6.5 % kritušo) un 31 % strēlnieku ( 4.9 % kritušo). Zaudēti bija labākie karavīri. Viņu aizstājēji 1917. gadā bija jau daudz vājākas kvalitātes.

Nav ticams pieņēmums, ka latviešu divīzija kaujā ievilināta, lai to iznīcinātu. Latviešu sabiedriskie darbinieki vēlējās ofensīvu Kurzemes atbrīvošanai un latviešu kaujas spēju demonstrēšanai lielā mērogā. Krievu augstākajai vadībai izvēlētais laiks ofensīvai šķita nepiemērots. Neveiksmē vainojami ne tikai krievu ģenerāļi un rezervju trūkums, bet arī latviešu komandieru nevēlēšanās saskatīt realitātes, savstarpējā konkurence un atsevišķu komandieru nesekošana pavēlēm. Vainojams arī ģen. Radko Dimitrijeva neatbildīgais aicinājums latviešu strēlniekiem atbrīvot savu dzimteni. Latviešu komandieriem tomēr no pavēlēm un tiešiem brīdinājumiem vajadzēja saprast, ka Jelgavas ieņemšana nebija paredzama. Dažas ietekmīgas personas atklāti pauda prieku par latviešu ciešanām. Dziļā godbijībā pret latviešu varoņiem un skumjās pieminot kritušos un ievainotos, tomēr jākonstatē, ka ar masveida triekšanos skaidrā nāvē latviešu karavīri nevarēja pakalpot savai tautai. Cena slavas un cieņas iegūšanai bija pārāk augsta. Igauņi, somi un īri to ieguva par daudz zemāku maksu. Latvieši ieguva tikai skauģus un ienaidniekus, bet smagi cietušie latviešu strēlnieki novērsās no saviem virsniekiem un pārvaldes iestādēm, neticot vairs sludinātajiem ideāliem. Janvārī ģen. fon Šolcs paredzēja jaunu krievu uzbrukumu un nolēma to izjaukt ar pretuzbrukumu, atgūstot ne tikai zaudētās pozīcijas, bet arī izsitoties līdz Slokai un ievērojami samazinot frontes līniju. Naktī uz 23. janvāri 52 vācu lielgabali atklāja lielā salā un sniegputenī viesuļuguni pār krievu pozīcijām. Nesagaidot papildspēku pienākšanu, krieviem un latviešiem 24. janvārī izdevās vācu uzbrukumu apturēt. 25. janvārī krievi sāka pretuzbrukumu.

5. un 6. latviešu pulks gan ieņēma Lediņus un Augsto Kāpu, bet sibīriešu karavīru izturēšanās bija nožēlojama un noziedzīga. Noziedzīga bija arī ģen. Trikovska rīcība, apzināti aplami informējot un vācu krustugunīs iedzenot plkv. Kalniņa 3. pulku un plkv. Zeltiņa 4. pulku. 3. pulks zaudēja īsā laikā 694 vīrus, 4. pulks – 618, 2.pulks – 420. 1. pulka komandieris Karlsons, redzot kaimiņu pulku nelaimi un zaudējis 151 vīru, pārtrauca uzbrukumu. I brigādes štāba priekšnieks Grīnbergs nekur nevarēja atrast atbalstam paredzētos krievu pulkus. Tie bija labi paslēpušies…

Ziemsvētku un janvāra kaujās 12. armija zaudēja pavisam 27 657 vīrus ( to vidū 8 000 latviešu). Smagās neveiksmes satrieca ne tikai latviešus, bet arī patriotiskos krievus. Latviešu rindās nebija vairs pat 1/3 agrākā sastāva. Papildinājumos nosūtīja vecus vīrus, “rūdītus aizmugurniekus” un pat kropļus. Kāds aculiecinieks raksta, ka morāliski strēlnieku pulki vairs nebija pietiekami stipri, lai izturētu nākamos lielos pārbaudījumus. Līdzšinējie cīnītāji bija sarūgtināti, bet jaunpienācējiem bija diezgan sveša un nesaprotama savu cīņas biedru pašuzupurēšanās griba, un viņi ilgojās tikai miera. Tikai tad, kad strēlnieku pulki jau sāka iekšēji izirt, to slava sāka izplatīties Krievijā un Eiropā…