Ar uguni un zobenu
Vācu vēsturnieki mēdz skatīties uz baltiem 12. un 13. gadsimtā kā uz mežoņiem, kuriem tie nesuši augstāku kultūru un augstāku reliģiju (kā vidutāja maksu par to atņemdami baltiem viņu zemi, brīvību un neatkarību). Jaunākie arheoloģiskie pētījumi liecina pavisam ko citu. Baltu kultūra šai laikā jau bija atradusies uz augstas attīstības pakāpes un iespaidojusi pat kaimiņu tautas. Baltiem ir bijusi īpatnēja tautas māksla un savas rakstu zīmes. Prasmīgi amatnieki gatavoja izturīgus ikdienas un greznus svētku apģērbus, skaistas rotaslietas, lieliskus ieročus un darba rīkus. Lai aizsargātos no iebrucējiem, mūsu senči (zemgaļi, latgaļi, kurši u.c.) grūti pieejamās vietās – stāvos pakalnos – cēla pilis. Latvijā sevišķi lielas pilis ar senpilsētām, kurās dzīvoja pat līdz 1000 cilvēkiem, bija Talsos, Tērvetē, Mežotnē, Jersikā, Kuldīgā u.c. Baltu tautās šai laikā neesot bijis neviena nabaga, hronisti, stāstīdami par senprūšu viesmīlību, atzīmē, ka turīgākie gādājuši par trūcīgākajiem cilts brāļiem; zaglim, kas varējis pierādīt, ka viņš zadzis, lai paēdinātu izsalkušu, atlaists sods.
Cilvēki ticēja Debesu tēvam – Dievam, Zemes mātei – Mārai, viņai palīdzēja citas dievības: Meža māte, Vēja māte utt. Cilvēki ticēja, ka pēc cilvēka nāves paliek velis. Veļi nonāk ”viņā saulē” – veļu valstī, kurā viņu valdniece ir Veļu māte. Nozīmīgas dievības bija arī Pērkons, kas sūtīja lietu zemnieku laukiem, sodīja ienaidniekus un ļaundarus, Laima – cilvēku likteņlēmēja, “mūža licēja” un ceļa rādītāja, kā arī citi.
Līdz ar gadskārtējām pārmaiņām dabā un lauku darbu gaitā tika svinēti dažādi svētki – ziemas saulgrieži – Ziemassvētki, pavasara – saulgrieži – Lieldiena, vasaras saulgrieži – Jāņi, ražas svētki un citi. Izcila un vienreizēja parādība visas pasaules kultūrā ir latviešu senču radītais lielais tautasdziesmu pūrs. Reti kurai pasaulē tautai ir tik daudz tautasdziesmu kā latviešiem. Kā atzīst Eiropas zinātnieki, latviešu tautasdziesmu pūrs ar vairāk kā 1 miljons četrrindēm ir vienreizēja parādība pasaules kultūrā. Tas liecina to, ka mūsu senči ir bijuši lieli dziedātāji, dziesmu cienītāji. Vīrieši ir spēlējuši mūzikas instrumentus – stabules, taures, kokles, dūdas, bet sievietes sacerējušas un dziedājušas dziesmas. Dainas svinīgos brīžos skandēja arī kā novēlējumus, apsveikumus vai padomus.
Senlatvijas (baltu) tautības savā starpā tirgojās, aizguva cita no citas labākus zemes apsaimniekošanas paņēmienus, apmainījās ar dažādām prasmēm. Ērtie tirdzniecības ceļi sekmēja tirgošanos arī ar tālākiem kaimiņiem – zviedriem, dāņiem, norvēģiem un vikingiem, kā arī ar krieviem. Šie tālākie kaimiņi centās arī pakļaut mūsu senčus savai kundzībai, lai vairotu savas bagātības. Iebrucēji sāka izplatīt svešu ticību – kristietību. Šī ticība balstās uz it kā pārdabisku spēju piedēvēšanu cilvēkam dievībai – Jēzum Kristum. Tomēr šie iebrucēji nespēja uzkundzēties brīvību mīlošajām baltu ciltīm. Kā stāsta kāda hronika, zemgaļi 1106. gadā Daugavas krastos sakāva krievu karapulkus, kas zaudēja ap 9000 vīru. Latgaļi vairākkārt iebruka krievu zemēs, atriebdamies par saviem novadiem nodarīto postu. Kurši uzvarēja vikingus savā zemē un uz jūras. Ap 854. gadu kurši sakāva dāņu floti, ieguva pusi kuģu, daudz zelta, sudraba un ieroču. Tā kā kuršiem pašiem bija labi kuģi, viņi devās atbildes sirojumos uz skandināvu zemēm. Dāņi baznīcās esot lūguši: “Dievs, pasargi mūs no kuršiem!”
12.gadsimtā Baltijas jūras ostās arvien biežāk iegriezās vācu tirgotāji, kas meklēja jaunas tirgus vietas un vēlējās būt noteicēji par tirdzniecības ceļiem Baltijā. Savi nodomi bija arī vācu dižciltīgajiem un katoļu baznīcai, kas tiecās pakļaut jaunas zemes, kur vākt nodevas.
Kareivīgos nodomus pastiprināja katoļu neiecietība pret citai ticībai piederošajiem, īpaši pagāniem. Pēc katoļu baznīcas domām, “neticīgajiem”, kas nelikumīgi izmantoja viņu Dievam piederošo zemi, bija vai nu jākristās vai jāmirst. 12. gadsimta vidū tika sludināts krusta karš pret Baltijas jūras dienvidu piekrastē dzīvojošajām tautām.
Vācu tirgotāji sāka iegriezties Daugavas grīvā, kur tie tirgojās ar lībiešiem un viņu kaimiņiem. Prombraucot viņi aizveda uz Vāciju ziņas par tālajām ziemeļu tautām – baltiem, lībiešiem un citiem, kas ziedojot nesaprātīgām radībām, lapotiem kokiem, skaidriem ūdeņiem, zaļojošiem augiem un nešķīstiem gariem. Kādu dienu kopā ar tirgotājiem no kuģa krastā izkāpa mūks Meinhards.
Meinhards sāka sludināt kristīgo ticību Daugavas lībiešiem. Ap 1184. gadu vāci uzcēla baznīcu Ikšķilē, kas pēc Meinharda iecelšanas par bīskapu kļuva par bīskapijas sēdekli. Meinhards ikšķiliešiem un salaspiliešiem Mārtiņsalā un Ikšķilē ar Gotlandes meistaru palīdzību uzcēla mūra pilis. Par to lībiešiem bija jāsola kristīties. Savu apņemšanos tomēr viņš nepildīja. Juzdams, ka viņa darbība nesekmējas, Meinhards sāka organizēt krusta karu, taču bez īpašiem panākumiem. 1196. gadā viņš mira, neko nepanācis.
Par jauno bīskapu tika iecelts Bertolds, kurš ar krustnešu palīdzību spieda lībiešus kristīties, taču 1198. gadā kaujā pie Rīgas viņu nonāvēja kāds lībietis Imauts. Uzspiestā ticība atkal tika atmesta. Ļaudis iedomājās, ka atbrīvoties no jaunās ticības un nodevu maksāšanas baznīcai var, nomazgājoties Daugavā: “Šeit jau mēs kristības ūdeni līdz ar pašu kristietību aizdzenam ar upes ūdeni un, atbrīvojoties no pieņemtās ticības, sūtam pakaļ aizbraucošajiem sakšiem.”
Jau 1199. gadā par Bertolda pēcteci iecēla Albertu – gudru un enerģisku garīdznieku, kurš rīkoja krusta karus pret nepakļāvīgajām tautām, kā arī veikli izmantoja nesaskaņas Baltijas iedzīvotāju vidū. 1201. gadā blakus lībiešu un kuršu Rīgai bīskaps lika celt nocietinātu vācu apmetni. Te uzcēla bīskapa mītni, vēlāk – Zobenbrāļu ordeņa pili, Pētera baznīcu, kā arī tirgotāju un amatnieku namus. Rīga kļuva par vācu atbalstpunktu Baltijas zemju iekarošanā.
Kā pastāvīgs militārs spēks 1202. gadā tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis – no bīskapa Alberta bruņinieku organizācija ar mestru priekšgalā. Tajā sastājās visādi dēku un laupījuma meklētāji, salašņas no visām Vācijas malām, pat tiesu meklēti ļaundari. Bīskaps arī sāka dāvināt zemes saviem vasaļiem, kuriem pēc bīskapa aicinājuma vajadzēja doties karagājienos.
Gan atklātās cīņās, gan postot sējumus vai ar viltu iegūstot ķīlniekus, bīskaps Alberts piespieda lībiešus atkal kristīties un pakļauties bīskapa varai, tas ir, maksāt baznīcai nodevas, uzturēt garīdzniekus, ticības sludinātājus, doties pēc bīskapa aicinājuma iekarot vēl nepakļautas zemes. 1203.gada rudenī kopā ar krustnešiem, kas devās atpakaļ uz Vāciju, aizbrauca arī Turaidas valdnieks Kaupo. Viņš devās uz Romu, kur viņu uzņēma pats pāvests. Laipnā uzņemšana, bet laikam neredzētās pilsētas, brīnišķas baznīcas, ļaužu pārpilnie tirgus laukumi apbūra viņu, un Kaupo kļuva par dedzīgu kristietības aizstāvi, bīskapa Alberta sabiedroto. 1206. gadā lībiešu zemēs sākās sacelšanās pret vācu iebrucējiem. Tās vadonis bija Mārtiņsalas vecākais Ako. Lībiešiem palīgā devās arī lietuvieši. Bīskaps uz Mārtiņsalu nosūtīja karaspēku, bet pats palika Rīgā, gaidot ziņas par kaujas iznākumu. Bažīgi viņš vēroja Daugavu, kur vajadzēja parādīties vēstnesim. Beidzot! No laivas izkāpušie bruņinieki steidzās pie bīskapa un pasniedza tam cīņā kritušā Ako galvu. Tā bija vācu uzvaras zīme. Lībieši bija spiesti padoties. 1207.gadā bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis sadalīja savā starpā iekarotās lībiešu zemes. Bīskaps ieguva divas trešdaļas, bet ordenis vienu trešdaļu zemju.
Pēc lībiešu pakļaušanas bīskaps devās pakļaut sēļus. Alberta sapulcinātais karapulks nonāca pie Sēlpils, “aplenca pili no visām pusēm un daudzus uz apcietinājuma ievainoja ar bultām, daudzus pie ciemiem saņēma gūstā, dažus nonāvēja”. Sēļi pēc izmisīgas pretošanās lūdza mieru, par ko tiem bija jāsola kristīties un jāmaksā nodevas. Alberts piespieda arī Kokneses valdnieku Vatseki uzņemt krustnešus savā pilī. Izdevīgā brīdī Vatsekem izdevās tos sakaut un padzīt no Kokneses. Taču, uzzinājis, ka Rīgā tiek pulcināts liels vācu karaspēks, viņš pili nodedzināja un devās uz Krievzemi, bet pēc tam uz igauņu zemēm. Uz Koknesi tika nosūtīti bīskapa ļaudis, kuru uzraudzībā te sāka celt nocietinātu mūra pili. Šīs pils drupas aplūkojamas vēl šodien.
1209. gada rudenī bīskaps izšķīrās par karagājienu uz Jersikas pili, kura atradās pilskalnā, kurš šodien atrodams Daugavas krastā netālu no Līvāniem. Viņu nebūt nemulsināja tas, ka cīņa vairs nenoritēja pret pagāniem, bet gan kristiešiem – pils valdnieka Visvalža ļaudis bija pareizticīgie. Pilsētu izdevās ieņemt, un bīskapa karaspēks visu dienu laupīja: “paņemdams no visiem pilsētas kaktiem drēbes un sudrabu, un purpuru, un daudz lopu; un no baznīcām zvanus un svētbildes, un citus ornamentus, un naudu, un daudz labumu paņēma un aizveda sev līdzi”. Uz Rīgu aizveda daudz gūstekņu, to vidū arī Visvalža sievu. Visvaldis bija spiests doties uz Rīgu un pieņemt bīskapa diktētos miera nosacījumus. Šeit parādās bīskapa divkosīgā daba – zem kristīgās ticības sludināšanas tiek paslēpta laupīšana un svešu zemju iekarošana.
Sākotnēji kurši un zemgaļi bija slēguši miera līgumu ar krustnešiem. Tādējādi tie centās nodrošināties pret iespējamiem vācu iebrukumiem. Arī vāciem miers bija izdevīgs, jo ļāva vērst spēkus pret lībiešiem un latgaļiem. Zemgaļu valdnieks Viestarts pat mēģināja sadarboties ar vāciešiem cīņā pret saviem tā laika pretiniekiem lībiešiem un lietuviešiem. Ja Viestarts spētu paredzēt, ka tieši lietuvieši kļūs uzticamākie zemgaļu sabiedrotie un viņš pats – nikns vācu ienaidnieks!
Pirmie briesmas sāka apjaust kurši. 1210. gadā kuršiem izdevās sakaut vācu floti Irbes šaurumā; kaujā krita gandrīz 30 bruņinieku. Izmantojot šo iespēju, lībieši, kurši, zemgaļi, lietuvieši un krievi sāka apspriest iespējas ieņemt Rīgu un padzīt vācu iebrucējus.
Kurši savāca lielu karaspēku. 1210. gada 12. jūlija rītausmā rīdzinieki, kas pameta skatu uz Daugavu, redzēja to kā tumšu mākoni, pārklātu ar daudzām kuršu laivām. Sāka zvanīt zvans, kuru lietoja tikai trauksmes gadījumos. Kurši aplenca pilsētu, taču pēc sīvām cīņām, kas ilga visu dienu, atkāpās, nesagaidījuši savus sabiedrotos. Kuršu uzbrukums bija lielākais uzbrukums Rīgai 13. gadsimtā, kas nopietni apdraudēja pilsētas pastāvēšanu un vācu varu tajā. Kopā ar zemgaļiem kurši atkārtoti uzbruka Rīgai 1228. gadā, taču ieņēma un nopostīja tikai stipri nocietināto Daugavgrīvas cietoksni.
1219. gadā Mežotnes zemgaļi pieņēma katoļticību un uzņēma savā pilī vācu karadraudzi. To uzzinājis, Viestarts devās karā pret mežotniekiem, jo saprata, kādas briesmas rada vācu parādīšanās Zemgalē. Kad zemgaļi sakāva vācu spēkus, kas pa Misas upi devās uz Mežotni, pilī palikušie bēga uz Rīgu.
Sapulcinājis ap 8000 vīru lielu karaspēku, bīskaps Alberts uzbruka Mežotnei, kas bija atmetusi kristīgo ticību. Nespēdami pretoties, zemgaļi padevās. No pils iznākušos 100 zemgaļu vecākos vācieši nodevīgi nonāvēja. To redzēdami, palikušie pils aizstāvji kauju atjaunoja, taču tika uzveikti. Pils kļuva par upuri laupīšanai un ugunij.
1236. gada septembrī Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvīns sapulcēja lielu karaspēku. Krustneši, ordeņa brāļi, palīgos pieaicinātie 200 krievu karavīri no Pleskavas, pakļautie lībieši, latgaļi un igauņi, kas bija spiesti piedalīties vācu karagājienos, virzījās uz Lietuvu. Savācis bagātu laupījumu, karaspēks devās atceļā. Kādā Saules novada purva salā, tas pārnakšņoja, bet no rīta – 22.septembrī – atklāja, ka ir lietuviešu un zemgaļu ielenkts. Sākās kauja, kuras vietu vācu pretinieki jau iepriekš bija veiksmīgi nolūkojuši – te nelielas karavīru grupiņas varēja nogriezt atkāpšanās ceļus, bet naktī pievilkt galvenos spēkus.
Ātri tika izgaiņātas viegli bruņotās vācu karaspēka daļas:
“Maz sekmju guva purvainē:
Kā bābas viņus apkāva.
Man žēl vēl daža varoņa,
Ko tur bez pretestības sita.
Tie citi izmisumā krita
Un mājās bēga, ko vien spēja.”
Tā rakstīja ordeņa hronists.
Smagi bruņotā vācu kavalērija – draudīgākais ordeņa spēks – kļuva bezspēcīga. Zirgi klupa, aizraujot līdzi dzelzīs kaltos bruņiniekus. Ap 50 no viņiem, ieskaitot pašu mestru, tika ielenkti un iznīcināti. Tos, kam izdevās aizmukt no kaujas lauka, ceļā uz Rīgu gaidīja zemgaļu zobeni. Mājās atgriezās tikai katrs desmitais no 2000 – 3000 vīru lielā laupītāju karaspēka. Zinātnieki uzskata, ka Saules kauja ir notikusi Zemgalē pie Bauskas, konkrēti – Vecsaulē. Saules kaujas iznākums uz laiku atturēja ordeni no uzbrukumiem Krievzemei, no saistībām ar iebrucējiem atbrīvojās zemgaļi un kurši. Savu spēku parādīja augošā Lietuva.
1260. gadā žemaiši un kurši pie Durbes sakāva Vācu ordeņa un Livonijas ordeņa karaspēku, kas rīkoja kopīgu karagājienu uz Lietuvu. Tajā bija jāpiedalās arī pakļauto zemju iedzīvotājiem. Pie Durbes krustnešu karaspēks sastapās ar žemaiši spēkiem. Sākoties kaujai, kurši un igauņi, kas bija sapulcināti vācu karaspēkā, pārgāja žemaišu pusē. Kopīgā cīņā tie pieveica pretinieku, kuru vidū bija ne vien vācu, bet arī dāņu un zviedru bruņinieki un to karakalpi. Krita Livonijas ordeņa mestrs un Vācu ordeņa maršals (karaspēka vadonis) līdz ar 150 ordeņa brāļiem, neskaitot tūkstošiem citu krustnešu, kas vēl pēc kaujas tika vajāti. Šī bija lielākā kauja 13.gadsimtā Austrumeiropā un lielākā vācu sagrāve mūsu zemē.
Pēc uzvaras kurši atguva brīvību. Sacēlās arī senprūši, kurus vadīja Erkus Mants. Tika ieņemtas vācu pilis. Vācu stāvoklis kļuva draudīgs, jo tie bija zaudējuši ievērojamu iekaroto zemju daļu. Lietuvas valdnieks Mindaugs atteicās no kristietības un devās kuršiem un senprūšiem palīgā. Pēc vairāku gadu ilgas cīņas senprūši bija atbrīvojuši gandrīz visu savu zemi. Nespēdami kaujas laukā uzveikt senprūšus, kuršus un zemgaļus, vāci dedzināja sētas, postīja sējumus, nonāvēja zemniekus. Zemē sāk plosīties bads, kādreiz tik turīgā un bagātā zeme nonākusi galējā trūkumā. Daudzi krīt vācu gūstā, daudzus vāci nogalina sacērtot gabalos. Nemitīgi ar jauniem krusta karotājiem atjaunojās iekarotāju militārais spēks. Pēc Mindauga nāves beidzās arī lietuviešu palīdzība. Pārspēka priekšā kurši bija spiesti padoties. Viena no pēdējām krita Dzintares pils, kur vācieši īpaši nežēlīgi visus:
“… kuršus, kas bija aizstāvjos,
virs vienpadsmit gadiem, tos
bez žēlastības apsita
un uguns liesmās iemeta.”
1267. gadā kurši parakstīja izlīgumu, solot maksāt nodevas. Miera līgumu 1272. gadā parakstīja arī zemgaļi. Ilgajās un niknajās cīņās bija novājināti arī senprūšu spēki. Krita arī Erkus Mants.
1279.gada 5. martā pie Aizkraukles zemgaļi Nameiša un lietuvieši sava valdnieka Traideņa vadībā sakāva Livonijas ordeņa mestra karaspēku. Kaujā gan ordeņa mestrs, gan 71 ordeņa brālis zaudēja savas dzīvības. Aizkraukles kauja nozīmes ziņā pielīdzināma Saules kaujai. Zemgaļi ziņu par vācu sakāvi aiznesa uz savām sētām. Tas visus iedrošināja celties jaunā cīņā par brīvību. Īpaši nozīmīga bija Tērvetes pils atbrīvošana. Zemgaļus vadīja valdnieks Nameisis. Arī starp vāciešiem bija goda vīri, kas juta līdzi zemgaļu liktenim. Pirms kaujas par Tērvetes pili kāds vācietis vārdā Bertolds iemācīja Nameiša vīriem rīkoties ar stopu. Šīs iemaņas daudz palīdzēja pils ieņemšanā.
“Nu eita virsū kristīgiem
Jūs, mani lepnie varoņi!”
Tā teica Nameisis pirms kaujas, un drīz senā zemgaļu pils bija atbrīvota. Vāciešus padzina no visas Zemgales. Zemgaļi uzbruka arī Rīgai, taču, lielā pārspēka spiesti, slēdza miera līgumu. Nameisis turpināja cīņu pret vāciešiem, vadīdams Lietuvas karaspēku uz Prūsiju. Tur viņš krita.
1287. gadā zemgaļi izcīnīja pēdējo lielo uzvaru pār iebrucējiem pie Garozas. Pirms kaujas viņu valdnieks uzrunāja vēl atlikušos karavīrus:
“Mēs visi esam izjutuši,
Cik daudz mums posta darījuši
Ir bieži brāļu kareivi.
Tad pošaties nu, varoņi!
Ir laiks mums visiem cīņā stāt.”
(Brāļi – domāti Livonijas ordeņa bruņinieki.)
Gan zemgaļu valdnieks, gan ordeņa mestrs krita kaujas laukā. Kā pasakās pūķim ātri ataug nocirstās galvas, tā iekarotāji ātri papildināja savas rindas ar jauniem krustnešiem no visas Eiropas. Tie no Jelgavas mūra pils vērsa triecienus pret zemgaļu pilīm. Nemitīgajās cīņās Zemgale tika izpostīta, tās aizstāvju lielākā daļa bija nolikusi galvas par savu tēvzemi. Zaudējot cerības nosargāt brīvību, 1290. gadā zemgaļi atstāja pēdējo vēl nepakļauto pili Sidrabeni un tūkstošiem devās uz Lietuvu. Tie balti – kurši, zemgaļi, latgaļi, senprūši -, kas nepadevās vācu varmākām, turpināja cīņu Lietuvas valsts karaspēkā.
Tā noslēdzās simtgadu ilgās cīņas par neatkarību, un vienīgi senie pilskalni joprojām stāv kā mēmi liecinieki par tiem laikiem…
“Lai tālu skrietu bulta, kas mums stopā.
Un savienotos cieši laiki irušie.
Tad savus kaulus lasiet tagad kopā
Un augšā ceļaties no kapiem, mirušie.
Jūs, senie ķēniņi un kalpi, kara vīri
Un latvju tautas dziesminieku pulks,
Uz segliem lēkuši šurp jājiet bažu tīri,
Kā jājāt reiz – šis laiks ir jūsu tulks.”
(E. Virza.)
Avots: Latvijas vēsture – O.Kostandas redakcijā, 1992