Senprūsija

Pirms tūkstoš gadiem prūši bija lielākā baltu tauta. Tā apdzīvoja teritoriju Baltijas jūras dienvidu piekrastē no Vislas upes līdz Nemunai. Prūšu tauta un valoda tagad ir izzudusi, viņu zemes ieņēmuši svešinieki, tomēr ir saglabājušies daudzi senraksti, senlietas, teikas un nostāsti, kas vēsta par prūšu dzīvesveidu un ticējumiem, tēvzemes mīlestību un kara māku, kā arī ilgstošo un sīksto pretošanos visai kristīgajai Eiropai 13. gadsimtā.

Mēs nolēmām veltīt šo albumu prūšu tautas piemiņai, jo mums, divām dzīvajām baltu tautām latviešiem un lietuviešiem, ir ļoti svarīgi neaizmirst šo mūsu kopīgās vēstures daļu un saglabāt to nākamajām paaudzēm.

Senprūsija

Prūšu senči – indoeiropiešu ciltis – pie Baltijas jūras apmetās ap 2500. gadu pirms mūsu ēras. 12. gadsimtā prūšu tauta sastāvēja no 11 ciltīm, kas katra apdzīvoja noteiktu teritoriju, nosauktu konkrētās cilts vārdā.

Teikas vēsta, ka prūšu zemēs nebija valdnieku. Svarīgākos jautājumus kopīgās sapulcēs izlēma un vadoņus ievēlēja pieaugušie, brīvie vīrieši. Vislielākās autoritātes prūšu sabiedrībā bija labieši (vitingi) un vaideloši. Labieši bija godājamu, senu un turīgu dzimtu piederīgie, kuri karā devās zirgos. Vaideloši jeb viedie vīri bija garīgo tradīciju glabātāji, magi, pareģi un dziednieki. Par krīvu saukts augstākais vaidelotis visu prūšu zemju sapulces vadīja un strīdus izšķīra Rāmavas svētbirzī. Prūšu zemes bija pazīstamas arī kā Dzintara zeme. Dzintars bagātīgi tika vākts Baltijas jūras krastā, tika tirgots visā Eiropā, un prūši to turēja vērtīgāku par zeltu.
Prūšu tautu norūdīja un saliedēja nemitīgas cīņas. 7. – 8. gadsimtā prūšiem uzbruka avāri un mazūri, 9. – 12. gadsimtā – poļu kņazi. Prūši tiem veiksmīgi pretojās un paši veica postošus iebrukumus ienaidnieka zemēs.

No poļu zemēm uz Prūsiju devās pirmie kristietības sludinātāji. Tomēr viņiem neizdevās gūt panākumus un tāpēc 1230. gadā prūšu zemju iekarošanu uzsāka Romas pāvesta pakļautībā esošais Teitoņu bruņinieku ordenis. Šī bruņoto mūku brālība bija viena no varenākajām militārajām organizācijām Eiropā. Ordenis iekarotajās prūšu zemēs sāka celt mūra cietokšņus un ierīkot vācu kolonistu apmetnes. Pāvesta aicināti, Ziemeļu krusta karos iesaistījās daudzi Eiropas valstu valdnieki, dodoties cīņā pret prūšu pagāniem. Līdz pat 1285. gadam prūši pretojās krustnešu spēkiem, tomēr beigās bija spiesti pieņemt kristietību un ordeņa virskundzību.
Prūšu tautu pamazām asimilēja gan vācu kolonisti, gan poļi un lietuvieši, kuri kopš 15. gadsimta lielā skaitā ieceļoja Prūsijā.
Kari un sērgas 17. gadsimtā gandrīz pilnībā iznīcināja atlikušos prūšus. Kopš 18. gadsimta prūšu valoda vairs netika lietota.

Prūšu zemēs izveidojās Teitoņu ordeņa valsts. 1701. gadā tā pārtapa par Prūsijas karalisti, ap kuru 1871. gadā apvienojās vācu valstiņas, tādējādi topot Vācijas impērijai. Otrajā pasaules karā senās prūšu zemes tika izpostītas, bet pēc kara sadalītas starp Padomju Savienību un Poliju, zemes iedzīvotāji – izdzīti, to vietā iepludināti kolonisti no Krievijas.

Tomēr nevar apgalvot, ka prūši un viņu valoda ir pilnībā izzuduši. Daudzi Vācijā un kaimiņvalstīs dzīvojošie prūšu pēcteči norāda, ka ir etniski prūši un apgūst valodnieku atjaunoto prūšu valodu.

Sudāvu jātnieki

Sudāvus, sauktus arī par jātvingiem, viduslaiku vēsturnieki uzskatīja par vēl vienu prūšu cilti, taču mūsdienās tos atzīst par atsevišķu baltu tautu. Viņi apdzīvoja plašas mūžamežiem un purviem klātas zemes.

Sudāvi bija sīksta tauta, kas rūdījās neskaitāmās cīņās ar Kijevas Krievzemi krietni pirms Vācu ordeņa ierašanās, un bija pazīstami arī kā prasmīgi mednieki, kas medīja tādus varenus meža zvērus kā tauri un sumbri. Sudāvi bija izveicīgi jātnieki un drosmīgi karotāji.
Teitoņu ordeņa hronists Pēteris no Dusburgas jātvingus nosauca par dižciltīgiem ļaudīm, kuri gan tikumu cēluma, gan drošsirdības un bagātības ziņā pārspēja pārējos prūšus. Viņu rīcībā bijuši seši tūkstoši jātnieku un neskaitāmi kājnieki.

Kad krustnešu iebrucēji saprata, ka nespēs uzveikt sudāvus atklātā kaujā, viņi sāka postīt sudāvu zemes ar biežiem sirojumiem, uzbrūkot viņu ciemiem, nodedzinot labības laukus un aizvedot sievietes un bērnus verdzībā. Līdzās Ordeņa nestajam postam sudāvus turpināja apdraudēt krievu un poļu kņazu uzbrukumi.

1276. gadā sudāvi pēdējo reizi sacēlās pret iebrucēju varu ar karavadoni un zintnieku Skomantu priekšgalā. Ar lietuviešu cilšu palīdzību viņš veica iebrukumu Ordeņa zemēs, taču, nesaņemot citu prūšu atbalstu, šī operācija ātri apsīka un Skomanta spēki tika sakauti. Viņš devās trimdā uz Lietuvu, taču drīz atgriezās un pieņēma kristīgo ticību. Sudāvu zemes savā starpā sadalīja Vācu ordenis, Polijas karaļvalsts un Lietuvas lielkunigaitija.

Tagad vai nekad

(Lielā prūšu sacelšanās 1260 – 1274)
Laikā no 1260. līdz 1287. gadam prūšu zemēs tika izcīnīts viens no 13. gadsimta ilgākajiem un asiņainākajiem kariem. Tā bija divu pasauļu – pagāniskās un kristīgās – sadursme.

Prūši, kas vēlējās saglabāt sentēvu ticību un paražas, iesaistījās nevienlīdzīgā cīņā uz dzīvību un nāvi kā pret Rietumeiropas krustnešiem, tā saviem nesen kristītajiem ciltsbrāļiem.

1260. gada 13. jūlijā, Durbes kaujā žemaišu karapulks bija pieveicis apvienoto Teitoņu un Livonijas ordeņa karaspēku, tāpēc, izmantojot krustnešu tā brīža vājumu, tā paša gada 21. septembrī piecas prūšu ciltis apvienojās cīņai pret kristiešiem. Prūšu priekšgalā bija pašu ievēlētie vadoņi: nātangus vadīja Herkus Monte, sembus — Glande, vārmiešus — Glappe, pagudiešus — Auktums, bet bārtus — Divans.

Visi ārpus nocietinātajām apmetnēm dzīvojošie kristieši tika nogalināti vai aizvesti verdzībā, baznīcas un kapelas nodedzinātas, bet priesteri – bez žēlastības nogalināti.

1264. gadā Ordenis bija zaudējis prūšiem gandrīz visas savas pilis, izņemot Kēnigsbergu, Elbingu un Balgu. Ja Ordenis nesaņemtu turpmāku palīdzību no Eiropas valdniekiem un to karaspēka, šķita, ka drīzumā tas zaudēs visus iekarojumus prūšu zemēs.

Taču laikā no 1265. līdz 1272. gadam Ziemeļu krusta karā iesaistījās Braunšveigas hercogs Albrehts, Tīringijas un Brandenburgas landgrāfi, Meisenes markgrāfs, Bohēmijas karalis Otokārs II, kā arī vairāki citi kristīgās Eiropas valdnieki. Kristiešu rindas papildināja arī daudzi nesen kristīti prūšu labieši, kuru uzticību Ordenis atalgoja, piešķirot tiem zemi un dzimtļaudis.

Līdz ar to Teitoņu ordenis varēja paļauties uz nepārtrauktu resursu pieplūdumu no Rietumeiropas, turpretī prūši drīz vien izsmēla savas resursu un dzīvā spēka rezerves, kā rezultātā ap 1273. gadu Lielā prūšu sacelšanās apsīka.

Herkus Monte

Herkus Monte / Herkus Mants (dzimis ap 1225. gadu) bija nātangu cilts labieša dēls, kuru kā ķīlnieku bērnībā sagrāba Teitoņu ordenis un nosūtīja uz Vāciju. Tur viņš 10 gadus tika skolots un audzināts klosterī. Mūki cerēja izskolot prūšu misionāru, kas atgrieztos savā dzimtenē un tur saviem tautiešiem sludinātu kristīgo ticību un vācu dzīvesveidu.

Taču, kad Herkus atgriezās Prūsijā, viņš pameta Ordeni un pievienojās tautiešiem, kas bija sākuši Lielo prūšu sacelšanos. Drīz viņu ievēlēja par virsaiti, jo Herkus bija apguvis un daudz zināja par teitoņu karošanas taktiku. Herkus iemācīja prūšiem lietot stopu un būvēt aplenkuma ierīces un guva daudzas uzvaras, kļūdams slavens karavadonis. Kopā ar citiem sacelšanās vadoņiem (Dīvanu, Glapi, Auktumu) un viņu karapulkiem Herkusam gandrīz izdevās pilnībā padzīt vāciešus no Senprūsijas.

Diemžēl Ordenis drīz atguvās, jo nepārtraukti saņēma jaunu spēku papildinājumus gandrīz no visas Eiropas. Sacelšanās apsīka un prūšu karaspēks izklīda. Senprūši tā arī nespēja apvienoties vienā lielā kopējā armijā, bet cīnījās katra cilts pati par sevi. Pēc kaujām viņi bieži vien izklīda pa mājām, tā kļūdami par vieglu mērķi ienaidnieka pārspēkam.

Herkus Monte aizgāja mežos, kur turpināja cīņu, līdz dažus gadus vēlāk ordeņa bruņinieki viņu nejauši sastapa medījot un nogalināja.
Mums, baltiem, nav daudz leģendāru varoņu, un Herkus Monte bez šaubām ir viens no viņiem. Cilvēks, kas atmeta vieglu un bezraižu dzīvi vācu Ordeņa paspārnē un ziedoja sevi cīņai par tēvzemes un tautas brīvību.

Rāmava

Nadruvas zemē atradās senprūšu svētākā vieta – Rāmavas (Romoves) svētbirzs. Vienīgi šeit prūši pielūdza un nesa upurus trim galvenajām dievībām – Parkunam, Peckolam (Patollam) un Potrimpam. Tie bija Radītāja Ukapirma dēli, trīs vareni spēki, kas valdīja pasauli un izpaudās gan ikkatrā dzīves norisē, gan visas pasaules iekārtojumā.

Leģendas vēsta, ka Rāmavas birzs vidū slējies sens ozols, kura tukšajā stumbrā atradušies trīs prūšu dievību tēli.

Parkuns ticis attēlots kā pusmūža vīrs ar dusmās piesārtušu seju un liesmu vaiņagu galvā, kā pienākas kara un taisnīguma dievam. Peckols līdzinājies vecam vīram ar garu, sirmu bārdu, kas tinies pelēkā šķidrautā, un bijis aizsaules un mirušo valdnieks. Potrimps, dzimšanas un auglības dievs, izskatījies kā jauneklis ar vārpu vaiņagu galvā.

Rāmavā kopā ar saviem priesteriem vaidelošiem pastāvīgi uzturējās augstākais prūšu svētnieks un tiesnesis – krīvs krīvaits. Viņš sazinājās ar dieviem, pienesa tiem upurus, veica dažādus rituālus un uz svarīgām sapulcēm sasauca prūšus no tuvienes un tālienes.
Dažos avotos minēts, ka pēdējais zināmais krīvs krīvaits vārdā Lizdeika dzīvojis 14. gadsimtā Lietuvas teritorijā un kalpojis par padomdevēju dižkunigaitim Ģediminam.

Atsevišķi vēsturnieki uzskata, ka stāsti par Rāmavu ir vācu hronistu izgudrotas pasakas, lai savus rakstu darbus padarīt nedaudz aizraujošākus, taču tam nevar gluži piekrist, jo Baltijas reģionā joprojām netrūkst vietvārdu, kuru sakne ir „alkas” vai „elks”. It īpaši Latvijā sastopamas daudzas vietas, kuru nosaukumā ietilpst „Krīv-„ un „Rām-„ nemaz nerunājot par vietvārdiem, kas saistīti ar Parkunu jeb visiem baltiem labi pazīstamo pagānu dievību Pērkonu!

Lepnums un spīts

Kristietība – cik daudz posta tā ir nesusi šajā pasaulē! Seno romiešu radīta kā lielisks politisks instruments vienkāršās tautas turēšanai paklausībā, kā viesulis tā pāršalca pasauli, aiz sevis atstājot vien postu.

Varaskāriem valdniekiem to uzspiežot pašu ļaudīm, tā ir iznīcinājusi seno Eiropas kultūru. Masu slepkavības, spīdzināšana, visa nepieņemamā iznīcināšana gadu simtu garumā, bet viņi joprojām ir mums līdzās, melīgi izliekoties, ka nekas jau nav noticis, ka to visu veikuši citi, “neīstie” kristieši.

Jau ar pirmajiem soļiem baltu un prūšu zemēs, kristietības nesēji līdzās savas ticības sludināšanai aktīvi centās iznīcināt visas pagānu svētvietas. Sastopoties ar pretošanos, ienācēji izsauca papildspēkus un pats Romas pāvests nelika gaidīt, pret baltu ciltīm izsludinot krusta karu.

Gadsimtu gaitā viņi ir mēģinājuši izdzēst visu, kas mūs saista ar mūsu pagānisko pagātni, taču mūsu tautas allaž ir bijušas ietiepīgas, lepnas un spītīgas.

Neskatoties uz milzu centieniem panākt pretējo, mums joprojām ir tautasdziesmas par senajiem dieviem, ko labprāt dziedam; ar bijību koptas svētvietas un svētie koki; spoži liesmojoši Jāņu ugunskuri un daudzas citas senas tradīcijas, kas ir dzīvākas par dzīvu!
Viņi to sauc par pagānismu, mēs to saucam par mūsu kultūru!

Divi brāļi

16. gadsimta hronikas reizēm atsaucas uz nostāstiem par kādiem ļaudīm, kas senos laikos atpeldējuši pāri jūrai un apmetušies zemēs, kas vēlāk ieguvušas Prūsijas vārdu. Ieceļotājus vadījuši divi brāļi, Prūtens un Vudevuts. Abi izpelnījušies vietējo cieņu un drīz tie Vudevutu ievēlējuši par savu vadoni, bet Prūtenu par savu pirmo priesteri.

Brāļi iemācījuši saviem mežonīgajiem pavalstniekiem būvēt pilis, kopt zemi, brūvēt medalu un devuši pirmos likumus. Kad brāļi sasnieguši sirmu vecumu, abi sevi upurējuši dieviem – leģendās minēts, ka tie Rāmavas svētbirzī pavēlējuši sakurt lielu uguni, un tad tajā iegājuši dziedot un līksmojot.

Nostāsti vēsta, ka šajā brīdī izcēlusies liela vētra ar zibeni un pērkonu, kas prūšiem bijusi droša zīme par to, ka dieviem šāds upuris bijis patīkams un Vudevuts un Prūtens nu ir dievu vidū. Pēc brāļu nāves prūši sākuši pielūgt viņus pašus kā dievus un abiem vadoņiem par godu gar savu zemju robežām sākuši uzstādīt akmens tēlus pēc brāļu līdzības. Pastāv uzskats, ka Prūsijas nosaukums šajai zemei dots tieši par godu Prūtenam.

Melnās buras

Lielā Ziemeļu kara laikā (1700-1721), daudzviet Eiropā uzplaiksnīja mēra epidēmija – it sevišķi gar Baltijas jūras krastmalu. Mēris tika ievazāts no Centrālāzijas caur Konstantinopoli Polijā un sekoja pa pēdām Zviedru armijai.

Prūsija vissmagāk tika skarta 1709-1711. gadā. Apmēram viena trešdaļa Austrumprūsijas iedzīvotāju gāja bojā mērī un no bada. Par nelaimi izmira arī pēdējie prūši, kās vēl runāja prūšu valodā. Tāpat tika nodarīts neatgriezenisks trieciens senajām baltu tradīcijām – mēris iznīcināja lielu daļu cilvēku, kas vēl arvien mutiski nodeva senās zināšanas no paaudzes paaudzē. Var teikt, ka pēc mēra prūši kā nācija vairs nepastāvēja.

Nekas nav aizmirsts

Reizēm šķiet, ka pasaulē nekas nav mainījies kopš sendienām – joprojām dažas tautas ir lielākas un svarīgākas, bet citas – mazākas un ne tik svarīgas. Neviens nevēlas būt tikai „cilvēks”. Patiesību nosaka tie, kam pieder vara. Pasaules varenie bez baiļu sagroza vēstures faktus un cenšas izdzēst ziņas par visu, kas tiem apkaunojošs un nepatīkams.

Tautas un cilvēki joprojām naidojas un nicina viens otru tikai tāpēc, ka kāds cits dzīvo citā zemē, runā citā valodā, kopj citas tradīcijas vai pieder citai reliģijai.

Vēl šodien netrūkst tādu, kas grib pārējiem uzspiest svešu dzīvesveidu. Daži ir gatavi atdot savu dzīvību, sekojot absurdām idejām un reliģiskai dogmai. Šādi cilvēki ar izskalotām smadzenēm ir gatavi nogalināt savu tuvāko, jo viņiem kāds to ir iegalvojis. Jo tā ir pareizi, jo tā ir vienīgā iespējamā rīcība!

Bet ir tādi, kas ir spiesti pamest savu ikdienas dzīvi un ieročiem rokās stāties pretī varmākām, kas nākuši slepkavot un atņemt visu, kas dārgs.

Kas ir šie bezbailīgie, kas laiku griežos droši stāvējuši pārspēka priekšā, lai aizstāvētu savu ģimeni, tautu un zemi? Viņu vaibsti un vārdi ir izgaisuši pagātnes mijkrēslī, un tikai daži joprojām dzīvo mūsu paaudzes apziņā. Taču mēs viņus neaizmirsīsim, jo tikai pateicoties šādiem drosminiekiem mums joprojām ir sava zeme, valoda un brīvība. Varoņu dzīvība un asinis nav šķiestas veltīgi – viņi mūžam dzīvos mūsu sirdīs, dzejā, mākslā un mūzikā!

Rituāls

Pat pēc piespiedu kristīšanas senās tradīcijas Prūsijā nebija nekur zudušas. Senprūši, tāpat kā pārējie Balti, izlikās par kristiešiem, bet prom no vācu acīm vēl arvien piekopa seno pagānisko dzīves veidu.

Tā 1525. gadā, kad Prūsijas piekrastei grasījās uzbrukt liela poļu kara flote, Vācu ordeņa virsmestram Albrehtam savu palīdzību piedāvāja vaidelis Valtins Suplīts. Pēc virsmestra piekrišanas zemnieki pagādāja Suplitam melnu bulli un divas mucas laba alus.
Vaidelis ar jūrmalas zemniekiem sapulcējās jūraskrastā. Svētnieks nokāva un nodīrāja bulli, izņēma iekšas līdz ar kauliem, tās sadedzināja, bet gaļu ielika katlā, izvārīja un pielika sāli. To darot, viņš veicis dažādas burvības un ērmīgas kustības ar rokām, skaitot prūšu lūgšanas dieviem. Kad gaļa izvārījās, visi vīrieši, cik tur to bijis, ēda un dzēra.

Dažas dienas pēc tam jūrā parādījās poļu kuģi, bet krastā nepiestāja. Kā vēlāk stāstīja jūrnieki, krasts viņu acīs ieguvis briesmīgu izskatu: ļoti augsti smilšu kalni, apauguši ar bieziem mežiem, kur nebūtu iespējams izkāpt krastā.

No piekrastes ūdeņiem pat aizmukušas visas zivis, kādēļ zvejniekiem draudējusi bada nāve. Tad vaidelotis krastā veicis citu maģisku rituālu, un zivis atgriezušās.

Zem Lietuvas karogiem

Kamēr Prūšu un Latviešu ciltis izcieta smagāko Ziemeļu krusta karu triecienu, Lietuva, kas atradās dziļāk zemes iekšienē, spēja apvienot savas ciltis un attīstīties par valsti, kas vēlāk pārauga par Lietuvas dižkunigaitiju – pēdējo pagānisko valsti Eiropas vidū!
13. gadsimta beigās, kad Vācu ordenis bija jau iekarojis zemes Baltijas jūras krastā, Lietuva, kas vēl nebija kristīta, kļuva par viņu nākamo mērķi.

Tomēr bija ļaudis gan Latvijā (kas tolaik saucās Livonija), gan Prūsijā, kas negribēja pakļauties jaunajai varai. Viņi devās prom uz Lietuvu un tur turpināja cīņu pret svešzemju iebrucējiem. Hronikas minēja, ka pat 100 000 zemgaļu nodedzinājuši savas pilis un aizgājuši uz Lietuvu. Līdzīgi noticis arī Prūsijā. Vācu autori rakstīja, ka pēc Prūsijas iekarošanas daudzas zemes stāvējušas tukšas un pamestas, un tajās nevarēja sastapt nevienu dzīvu dvēseli vairāku dienu jājienā. Cilvēki bija izkauti, ciemati nodedzināti, daudzi aizbēguši uz Lietuvu.

Prūši vēl centās ar lietuviešu palīdzību sacelties vairākas reizes, bet tas vienmēr beidzās nesekmīgi. Tomēr drīz Vācu ordenis saņēma pēdējo triecienu, no kura vairs neatguvās – 1410. gadā Grīnvaldes kaujā to sakāva lietuviešu un poļu apvienotais karaspēks.